Latvijas Dievturu sadraudzes protests pret Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likumprojektu.

Rīgā, 19.05.2017.

Latvijas republikas Kultūras ministrijai

Latvijas republikas Tieslietu ministrijai

Atklāta vēstule par likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums”.

Latvijas Dievturu sadraudze ir iepazinusies ar likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40421576) un pauž savu viedokli par tajā ietvertajām nostādnēm.

Pirmkārt, kā vienīgā nacionālo reliģiju pārstāvošā organizācija, kas cieši sakņojas latviešu tradicionālās kultūras mantojumā un tajā ietvertajā reliģiskajā tradīcijā, kārtējo reizi izsakām protestu pret likumprojektā iestrādāto nevienlīdzīgo, diskriminējošo un subordinējošo attieksmi pret nacionālo reliģiju un tās sakrālo mantojumu, likumprojektā ietverot izkropļoto jēdziena “tradicionāls” pielietojumu, kas normatīvajos aktos attiecināti tikai uz atsevišķām judokristiāniskajām reliģijām.

Latviešu sakrālais mantojums ir cieši un neatdalāmi saistīts ar latviskās tradicionālas kultūras attīstību un pastāvēšanu cauri laikiem, savu izpausmi rodot dzīves godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās. To formas ietver gan sadzīviskā vide un priekšmeti, gan arī kultūrvēsturiskās vietas un objekti (E.Brastiņa, G.Eniņa, J.Urtāna u.c. pētījumi), kuru piederība ir ļoti daudzveidīga un kuru uzturēšanai un sakopšanai nepieciešami līdzekļi gluži tāpat kā jebkuram kultūras objektam.

Latvijas Dievturu sadraudzes pamatierosinājumi likumprojektam ir :

1)      likumam jāparedz iespēja nodrošināt sakrālā mantojuma, kas balstīts latviskās etniskās kultūras reliģisko tradīciju mantojumā, saglabāšanu;

2)      Likumā skaidri jāpamato, kas likuma izpratnē ir tās vērtības, kas uzskatāmas par svētām (sakrālām) un pēc kādiem vēsturiskiem kultūras liecību kritērijiem tās tiks novērtētas kā nacionāli nozīmīgs kultūras mantojums, kas saglabājams nākamajām paaudzēm (1. pants 1. apakšpunkts).

3)      izslēgt no likumprojekta terminu “tradicionālo konfesiju”, kas patreizējo normatīvo aktu izpratnē tiek attiecināts tikai uz kristietības un jūdaisma reliģijām (5. panta 3. apakšpunkts).

4)      Likumu neattiecināt tikai uz reliģiskajām organizācijām, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir valsts aizsargājams sakrālā mantojuma objekts, jo tādi objekti var būt citu institūciju un organizāciju īpašums, kā arī privātā īpašumā vai tiesiskā valdījumā (3. pants 1. punkts)

5)      Sakrālā mantojuma padomē ietvert arī tradicionālās nacionālās reliģijas Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjus, kā arī ar kultūras nozarēm saistīto zinātņu pārstāvjus (arheologus, novadpētniekus u.c. latvisko kultūru pārzinošus speciālistus)

Pieņemot šo likumu šādā redakcijā, tiktu turpināta un nostiprināta Latvijas valsti pazemojoša attieksme pašai pret savas tautas kultūru un tās tradīcijās ietverto reliģisko mantojumu. Tiktu turpināts uzturēt, latviešu sentautu zemju iekarotāju varu uzspiesto, svešu reliģisko tradīciju, kā arī to “sakrālo” tekstu idejiskajās nostādnēs ietverto šovinistisko attieksmju nekritisks izvērtējums un pielietojums. Tas nav savienojams ar Latvijas kultūrpolitikā paustajām nacionālās tradicionālās (šī vārda patiesajā izpratnē) kultūras attīstības nostādnēm un vispārcilvēcisko vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā.

LDS iebildes novērtējuma ziņojumā paustajam.

		I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
2.	Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība	Vēsturiski nepamatots ir ietvertais apgalvojums – “…baznīcai ir sava nozīme un loma tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā.” Tieši baznīca kā ideoloģisks latviešu tautas garīgās enerģijas apspiešanas instruments tika izmantots gadsimtiem, iznīcinot gan etniskās kultūras tradīcijas, gan to materiālās vides izpausmes formas. To pierāda vēstures hronikas un baznīcu vizitāciju protokoli. Rodas jautājums, vai arī kauna stabu atjaunošana baznīcu priekšā tiks valstiski finansēta, jo tie tiešām tika pielietoti “tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā” iekarotāju reliģisko varu izpratnē. Atsevišķu, svešas reliģijas baznīcai piederīgu pārstāvju ieguldījums latviskās kultūras mantojuma izpētē nemaina baznīcas lomu latviešu tautas vēsturē kopumā, jo piederības stāvoklis baznīcai bija vienīgais iespējamais veids, kā publiski paust savus uzskatus. Nepamatots un demagoģisks ir ietvertais apgalvojums: “Arī mūsdienās dievnami nekalpo tikai baznīcu un draudžu kā īpašnieku vajadzībām, bet gan visas tautas vajadzībām.” Kādas ir piesauktās visas tautas vajadzības un cik no visiem dievnamiem tām kalpo? Bez jebkādas nepieciešamību norādes, racionāla un finansiāla pamatojuma tiek piesaukta vajadzība: “Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu remontu un atjaunošanas darbus, visā Latvijā nepieciešami aptuveni 110 - 170 miljonu eiro”. Kāpēc būtu jāatjauno aptuveni piesaukts skaits baznīcu un jātērē tik daudz līdzekļu faktiski tikai vienas reliģiskās tradīcijas celtnēm un pēc būtības slēptā formā arī to paustās ideoloģijas un politiski angažētās hegemonijas uzturēšanai valstī, kuras satversmē baznīca ir atdalīta no valsts. Kas šī likuma projekta izpratnē pēc būtības tiek pamatots ar apzīmējumu “sakrālais mantojums” skaidrojumā: “Sakrālais mantojums - dažādu konfesiju baznīcas, kapsētas, kapličas un citas reliģiskās celtnes un citi reliģiskie artefakti - ir būtiska un neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa un tautas bagātība”? Vai svešu varu uzspiestas reliģijas fiziskās liecības katra palieka bez kritiska vērtējuma par tās vēsturisko lomu tautas kultūrā ir “sakrālais mantojums”? Vai tomēr tas ir svēts mantojums, kas ceļ tautas pašcieņu un godā senču piemiņu, kuri cauri gadsimtiem un par spīti visiem spaidiem radīja savu kultūru ar savu pasaules vērtību uzskatu sistēmu – dainu garīgo satversmi, to iznesa līdz mūsdienām, izcīnīja savu valsti tās aizsardzībai un kā svēta liecība būtu jāsaglabā tautas mūžībai?
`		II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
2.	Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu	Nepamatots ir apgalvojums, ka “Likumprojekts pozitīvi ietekmēs kultūras mantojuma atjaunošanu un vidi.”, jo likumi, kas uztur izkropļotu kultūrvides attiecību modeli reliģisko tradīciju jomā, kas ir diskriminējoši pret nacionālās reliģijas vietu un lomu un iespējām sabiedrībā, ir kļūda un nav pamats tādus uzskatīt par kultūrvides attīstību pozitīvi ietekmējošiem. Reliģijas, kas pēc būtības nav saistītas ar nacionālās kultūras izcelsmi un vēsturisko pieredzi savas tautas pašnoteiksmes radīšanā un aizstāvēšanā, kuras veic diversijas “troļļa” lomu nacionālās kultūras saliedēšanas jomā, kā to pierāda to konfesionālo izcelsmes valstu slēptā cīņa par to ietekmi Latvijas valsts minoritāšu kopienās, tajās radot politiski safabricētas, no Latvijas kultūras atsvešinātas identitātes ilūziju, neveicinās kultūras mantojuma atjaunošanu un cittautiešu integrāciju Latvijas kultūrvidē.

Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vārdā

A.Broks.