Sidrabene, Saulaine, Tērvete, Tālava – šie skaistie vārdi ir latviešu vasaras mītņu Kanādā nosaukumi. Latviskums tālu prom no Latvijas. Un pat daba kā Latvijā! Saulainei cauri plūst upe, līdzena, rāma, silti vēsa. Kad mani Aija Mazsils uzveda kraujā un mans skats ieraudzīja upes mesto cilpu, iesaucos! “Patiesi, Gauja! Un Salacas līkums aiz Mazsalacas!”Pēcāk spriedu, ka tam bija jābūt ļoti lielam Latvijas mīlim – patriotam, kurš atrada un izvēlējās šo vietu latviešu vasaras dzīvei! Un kaislīgam makšķerniekam arī, jo upes grezno latviskumu uziet visvienkāršāk varēja, braucot pa upi vai laužoties cauri meža brikšņiem cerībā uz lielo lomu. Visi latviešu centri ārlatvijā ir Latvijas dabas līdzinieki. Latvijas daba kā pirmā iespaidoja dvēseles, kad gadu desmitiem vasarās bērni te skraidīja, rotaļājās, mācījās, studēja latviskās vērtības, ko vecāki kā dārgu mantojumu bija atveduši līdzi no kara un padomju okupācijas plosītās tēvzemes.
Iztaujāju, kā smejies, senus ļaudis, ilgi šai saulē dzīvojošus. Vaicāju, vai pirmās brīvvalsts laikā skolā, ģimenē, sabiedrībā latviskais tika diendienā mācīts, daudzināts un stiprināts. Atmiņa īpaši organizētu un mācītu patriotismu nebija saglabājusi, jo skola ir skola – tur apgūst vispārējas zinības. Taču “mēs taču dzīvojām savā valstī, savā Latvijā, elpojām, bijām vareni latvieši savā Latvijas valstī. Mēs bijām latvieši! Un palikām latvieši arī pēc tam, kad sezonas laikā strādājām tabakas plantācijā, biržā, zinātnē vai Holivudā.”
Mūsdienās ikvienam ir atvērta visa pasaule – brauc un strādā jebkurā vietā. Īstenībā – nebaidies, esi kā Sprīdītis un dodies izzināt un piedzīvot sevī pasauli: visdažādākos ļaudis, darbus, klimatiskās joslas un emocijas. Simtu valodu korī tev vienmēr un visur ir sava – latviešu valoda, savas tikai latvietim piemītošas gudrības, kultūras esme. Latviskums nav ar rokām sataustāms, nav ar biezputru ieēdams, tas ir irreāls – es esmu latvietis!
Hamiltonā, XIV Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā ieradās četras deju kopas no Īrijas. Visatraktīvākā un drošākā kāda četrgadīga dancotāja – brīnišķi latviska. Pārsteigums bija pamatīgs - īriete! Maza īriete, kurai mūsu tautas dejas solis šķita ar mātes pienu iezīsts. Un staltais dejotājs Āfrikas klimata dāvātajā krāsā starp daudzajiem kanādas “letiņiem”, amerikāņi, zviedri, angļi, īri, kam mūsu senās kultūras vienreizība kļuvusi par būtisku dzīves daļu. Kultūrā piedzimst, to manto, tajā ieaug un dzīvo.
Kāda latviete ar ģimeni pārcēlās uz Kaliforniju. Latvijā dzimušie, mūsdienu Latvijas skolā mācītie pusaudži izvēlējās latviešu skolu un mācības latviski, paziņojot mātei, ka nevēlas būt “amīšī”. Mātes sirdī mītošais aizvainojums uz Latviju kā sliktu materiālā nodrošinājuma vietu bija jāapslāpē. Pārsvaru guva irreālā latvietība: mūsu skolās it kā ne visai teicami mācītā, vecāku nereti noliegtā, valsts līmenī it kā neatbalstītā. Nu gluži kā cara valdīšanas laikos, kā ekonomiskās krīzes skartajos 20.gs. 30-jos gados, kā padomju okupācijas un mūsdienu kosmopolītisma draudu ēnā.
Saulainē vasaras nometnē latviešu bērni kopā ar klases draugiem, kam ar latvisko tik vien saskares, cik skolasbiedram, Alberta Vītola vadībā iestudēja mūsu klasisko stāstu par Sprīdīša došanos pasaulē. Mācīja ne tikai dziesmas un tekstus, bet arī Latvijas vēstures baisās lappuses, kad mūsu ļaudis tūkstošu tūkstošiem bija spiesti atstāt dzimto zemi līdzīgi kā Vecās Derības tauta bēga no verdzības Ēģiptē. Viņa domās ieklausoties sasaistīju tās ar Zuzes Krēsliņas – Sils domām. (Viņa ir dzimusi Amerikā, dzīvo Vācijā.) Zuzei reiz teica, ka “latviskums manī ir kā reliģiska pārliecība”. Šo uzskatu kā avota ūdens dzidrumu baudīju viesošanās laikā Kanādas latviešu centros. Ir izaugusi jau ceturtā trimdas paaudze, taču latviskums, saglabājas. Dziesmas, dejas, amatu prasmes, teātra spēlēšana, latviskie godi – tam patiesi nepieciešama fanātiska ticība, pat reliģioza eksaltācija un liela nauda. Zemes un ēku uzturēšana, pasākumu organizēšana, ceļš līdz vasaras mītnei, dzīvošana atbilstoši attiecīgās valsts standartam, skolotāju un audzinātāju darba samaksa – patiesi – jābūt dvēselē latvietim, lai koptu latviskumu vidē, kur lētāk iespējams būt amerikānim, kanādietim, velsietim vai vācietim. Latviskumu kopa gan latviešu centri, gan savās draudzēs godā turēja visdažādāko konfesiju baznīcas, gan vasaras nometnēs visā pasaulē.
Atcerēsimies, ka Sprīdīša piedzīvojumiem ir arī cita, vispārcilvēciska, arī mūsdienīga filosofija – katram pienāk laiks izzināt pasauli. Un labi, ja tas notiek sava prāta ierosmē. Un labi, ka ir dzimtās mājas, kur atgriezties. Taču, ja atgriešanās kaut kādu apsvērumu dēļ (pēc kara – pusgadsimta garā padomju okupācija, šodien – vēlme strādāt tur, kur var krietni nopelnīt, apmierināt karjeras izaugsmi, būt kopā ar mūža mīlestību utml.) nav īstenojama, tad latviskums jāuzskata par reliģisku vērtību. Latviskums kā mūsu īpašā, irreālā, visaugstākā vērtība. Jā, to var saukt par reliģisko pārliecību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru