Neminieti kājiņām;
Gauži raud zaļa zāle,
Kājiņām samīdīta.
Paviršā lasījumā šī Daina, šķiet, norāda govīm nemīdīt zaļu zāli, jo tad pašām nebūtu vairs ko ēst. Bet vai tas ir viss ko šī Daina mums stāsta? Vai tanī, metaforiskā lasījumā, neslēpjas pamācība mums pašiem - lasītājiem? Kas tad notiktu, ja visa zāle tiktu nomīdīta?
Vai mums, tādā gadījumā, būtu vēl piens, krējums, sviests, siers, kefīrs, u.t.t. ko galdā likt; vai būtu gaļas šķēles, ceptas un galdā liktas? Nepārprotami, mūsu galdi tad būtu tukši un mūsu vēderi sausi, izslāpuši, un pats cilvēks - izmisīgi gaidīdams kaut ko ēdamu. Un, pagaidām, sagaida arī. Galdi vēl ir klāti, slāpes dzesētas un vēderi nomierināti - bet cik ilgi?
Cilvēks - kā dzīvnieks - nezina robežu un, zāli nesaudzējot un neaizsargājot, pamazām iznīcina pats savu dzīvot vidi, sauktu 'environment'. Baiļu sindromi parādās visos laikrakstos, daudzās publikācijās un grāmatās, kā arī valsts vadītāju deklarācijās. Diemžēl, šīs valstvīru deklarācijas vien neapturēs draudošo vides - gan patreiz vēl lēno - noplicināšanas gaitu. Tā , savukārt, laika tecējumā var kļūt - un jau ir - draudīga visiem dzīvniekiem, ieskaitot cilvēku pašu. Cilvēka domāšanai ir jāpārorientējās; par daudz mēs uzticamies modernām iekārtām(mašīnām) un ķimikālijām. Tās mūs iemidzina nereālos sapņos par rītdienu un paātrina dzīvotvides ekspluatāciju un, tādējādi, mūs noved pie dabai nevēlamiem - pat iznīcinošiem - darbības rezultātiem.
Nāk prātā manas bērnības neaizmirstošās atmiņas kad tēvs mani paņēma pie rokas un kopā pastaigājāmies gar viļņojošu rudzu lauku. Tēvs saplūca saujā ziedošās rudzu vārpas, noglaudīja tās un teica: 'te, Jānīt, mīt mūsu svaigā rudzu maize rītdienai'. Ievērojis un sekojis tēva darbam no agra pavasara, es biju paturējis prātā kā tēvs zemi ara, tad ecēja, tad izsēja iepriekšējā gada rudzu graudus kūpojošā pavasara zemē. Man bija jāvelk birzes lai graudi vienmērīgi kristu tīrumā. Pēc pāris nedēļām sākās rudzu graudu asnošana kas(graudi), savukārt, pārvērtās par zālei līdzīgu lauku. Tad man, kā ganu zēnam, šis zālei līdzīgais lauks bija jāsargā no govīm lai tās sadīgušos asnus, domādamas zāli, nenoplūktu un nesamīdītu. Sadīgušie asni ātri izauga stiebros kuru galos, stiebra lapu vēja aizsegā, slēpās ziedošās rudzu vārpas, aizmetušās ar jauniem graudiem. Es, ganu zēna gados būdams, labi sapratu arāja darba būtību un nozīmību un tā manā domu pasaulē ienāca un atmiņā nogulās, visam mūžam, mana tēva darbs, kā arī sirdī mīlestība zemei - 'Tēvzemes Mīlestība' - kas, sirdī
nosargāta pavadīja mani visās mūža gaitās.Pa zālīti Dieviņš brauca -
Akmenāju kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu dāboliņu.
'Tālavas' novada, 'Alene' senpils laužu, 'Launkalnes' pagasta, Kalna Aleņu Jānis-Paliepu Jānis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru