sestdiena, 2013. gada 27. jūlijs

Jāzepa Vītola 150 gadu jubileju atceroties.


Jāzepa Vītola uzruna 6. latvju vispārējiem dziesmu un muzikas
 svētku programmas izdevumā (vadonī) Rīgā 1926. gadā.



Prof. J.Vītols.
VI. latvju dziesmu un muzikas svētkus gaidot.

Gadiem latvju tauta klusēja. Latvju dziesma likās izdzīta no savas sensenās mājvietas, līdzi lielai daļai Latvijas bērnu tā klīda svešumā. Kur agrāk, saulei lecot, gani pakalnītē gavilēja, tur zeme bija izrobota skriešanās grāvjiem un vilku bedrēm; kur agrāk arājs, aiz arkla staigādams, dziesmu skaņām pamudināja savu bērīti, tur rēgojās dzeloņdrāšu meži; latvju meitas vairs nesalasījās pa spokaini-omulīgajiem ziemas pievakariem, lai ratiņiem dūcot notītu arī bagāto dziesmu kamolīti; uzticamās seno dziesmu sargātājas – vecmāmiņas – raudzījās dziestošām acīm sveši likušos pasaulē – gan smagas nopūtas, klusas vaimanas cilāja viņu krūtis, bet lūpas – klusēja. Jo – lodes dziedāja. Kaut kur, tāļā atmiņā, likās tie brīži, kad latvji saplūda sirmajā Rīgā, teikām apvītā Jelgavā, lai dziesmu svētkos slavētu savu Dievu, sludinātu savas tautas likteņus un cerības, smeltos svaigus spēkus nākamo dienu darbam. Likās reiz bija - - -
            Bet ne bija vien – ir – un būs.
            No pelniem un gruvešiem atdzims jauna Latvija; un nevien viņa nav aizmirsusi savas senās dziesmas; jaunām dziesmām, jaunām balsīm viņa slavē savu Dievu, sludina savas tautas likteņus un cerības. No jauna sirmā Rīga sauc uz brīvo latvju dziesmu svētkiem – kura latvju sirds gan negavilētu šo saucienu dzirdot?
Ir.
Kā svētki tapuši? Slavējams darbs, kas nepauž sava meistara izlietos sviedrus. Un tomēr: tikai izlietie sviedri piešķir darbam patieso mirdzumu. Vai klausītājs, dodoties uz VI. dziesmu svētkiem, satvers to karsto mīlu, to neatlaidīgo pacietību, tās neatsveramās pūles, kas paslēptas svētku priekšdarbos? Satvers, ka tikai visiem līdzdarinātājiem galīgi vienā gribā apvienojoties, bija iespējams tas, kas panākts. Lauku nomales dziedātājs un valdošais virsvadonis – visi vienādi ziedojuši, lai sakausētos vienā nešķeļamā vienībā? Šie svētki savas atsevišķās vēstures cienīgi – tikai ar to iepazinušies klausītāji satvers, kas slēpts šo īsājo dienu programās.
Būs.
Jo kur gadiem valdīja nāve un iznīcība, tur tagad atdzimusi dziesma; kur kailas drupas stāsta par lāstiem un asarām, tur tagad čaklas rokas traucas; kur gadiem tika izcīnīta rupjākā cīņa dēļ izdzīvošanas iespējas, tur tagad vareni pieaug dziņa pēc garīgām vērtībām. Un dzīve latvietim nav domājama bez dziesmas… Un ja arī šinīs svētkos vēl nedzied visi latvju dziedātāji, - tie, kuŗu griba šoreiz vēl nevarēja viņu spējām līdzi traukties, turpmāk arī tie netrūks rindās. Tas varenais dziesmu vilnis, kas līdz ar šiem svētkiem sabangojis mūsu tēvzemīti – viņš vairs nav nomierināms. Viņš trauksies vienmēr tāļāk, ieraus visus šinī skaistākajā cīņā – cīņā par sentēvu dailes mantojuma glābšanu un vairošanu; cīņā par mūsu skaisto, brīvo dziesmu.
Lasītāj! Šī „Vadoņa” saturu izsmēlis, nesviedi to vienaldzīgi kaktā, kā vairs nevajadzīgu. Ievieto to savā grāmatu plauktā, starp citām grāmatām, kuras stāsta par Latvijas pavasari. Arī šī grāmata liecina par lielu darbu, par cēlām stundām un dienām, par dzīvās latvju dziesmas uzvaru pār trulu savtīgumu, postošu skaldīšanos. Vienotā dziesmā lai pazīstam vienotu garu, vienotā garā – vienotu tautu, mūsu nākotnes drošo ķīlu.

Sirsnīgi sveiki Sestajos dziesmu un mūzikas svētkos!


„Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem. Un par atbildi dzirdējuši: Nevedat, bērni, cita nekā, ka vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laika – tautas slavu un godu.”
Matīss Kaudzīte
Tīmekļa ziņas par Jāzepu Vītolu:


Autors: plkst.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)