MŪSU MISIJAS PROBLĒMA

Ernests Brastiņš

Kronvalda Atis mums atstājis par mūžīgu mantojumu kādu teicienu, kas kā neapklusināma zvana dunoņa vien­mēr skanēs latviešu ausīs: «Tautiskie centieni! ... Tau­tiskie centieni!...», Mainīsies laiki un pārmainīsies tau­tisko centienu darbi un uzdevumi, bet nekad neaprims pati tautiskā cenšanās, kamēr dzīva būs latviešu tauta. Nekad nedrīkstēs aprimt šī cenšanās ...

Tautiskie centieni ir katras apzinīgas tautas dzīvības pazīme. Kur šādu centienu vairs nav, tur tauta mirst. Ja kādā lielā tautā apdziest tautiskā centība, tad šī tauta sava lieluma dēļ var vēl kādu laiku pastāvēt kā snaudošs vai sastindzis milzenis, ko grūti aprakt. Bet mazās tau­tas drīz vien pēc tautiskās rosības apstāšanās pārtautojas un nozūd uz visiem laikiem. Sastingušās lieltautas kādreiz var atkal atmosties un iesākt jaunu garīgās rosības laik­metu. Bet izdzisušās maztautas ir nobeigušās uz visiem laikiem. Senprūšu tauta vairs laikam nekad nepiecelsies, un tautiski dīkos lībiešus neviens vairs nespēs glābt no pārlatvošanās, tāpat kā kāpu kuršus no pārvācošanās.

Lai tautā uzturētos tautiskā censība, viņas acu priekšā vienmēr jābūt kādiem tāliem un valdzinošiem mērķiem. Kamēr tautas vēl nav neatkarīgas, šāds mērķis ir poli­tiskā brīvība. Kamēr tās ir mazturīgas, viņas mērķis ir turība. Maz izglītotās tautas tiecas pēc izglītības kā sava augstākā mērķa, bet tās, kurām maz kultūras mantību, visiem spēkiem tīko tās savairot.

Mēs, latvieši, esam kopš simts gadiem sākuši apzinā­ties savus tautiskos centienus. Līdz šodienai mēs esam tautiskā censībā sasnieguši visu to, ko tikai sapņojām pa­gājušā gadsimtā. Mēs esam politiski brīvi, mums nav vairs jāēd arī pelavmaize. Izglītības ziņā stāvam priekšā daudzām citām tautām un arī kultūras mantības esam savairojuši: gan aizgūdami, gan paši radīdami. Visi mūsu tautiskie centieni ir laimīgi sasniegti. Ko tālāk darīt?

Jautājums par to, kurp turpmāk virzīt tautisko rosmi, ir vairāk kā svarīgs. Neviena tauta nevar palikt mierā ar to, kas sasniegts. It īpaši mazām tautām ir katrs dzīves brīdis jāizmanto jauniem panākumiem un sasniegumiem. Tikai laiks un darbs var viņas izvirzīt kaut cik ievēroja­mākā vietā cilvēces vidū. Tas laiks un tas darbs, ar kuru rīkojas tautiskā censība.

Tautības teorija māca, ka veselīgās tautās ir iedabāta īpaša nācijas ideja, kas runā uz tautas locekļiem «asins balsī». Šī balss ir tās ilgas, dziņas, sliecības un spējas, kas dzen kādu tautu rīkoties «asins spiediena» virzienā. Savas vientiesīgās dzīves posmā tautas iedzimtā ideja ir tā, kas veidojusi tautu īpatno senkultūru reliģijas, maģi­jas, ētikas un mākslas veidos. Te tautība kā apslēpts spēks izpaudusies ārišķos veidolos.

Bet vientiesīgais tautas dzīves laikmets visām Eiro­pas tautām ir jau pagājis. Tautas sākušas dzīvot apzi­nātu, organizētu un disciplinētu dzīvi. Šādas dzīves posmā tautām jāmācās apzināties to, kas bijis neapzinīgs, pār­vērst mērķos, kas bijis neskaidrās ilgās.

Kas tā ir par ideju, kas valstās mūsu tautas dvēseles dzelmēs? Mums tas ir jāzina, ja mēs gribam šo ideju pie­pildīt sava prāta un roku darbā. Uz savu latviešu tautas īpašo ideju taču gribam vērst visus tautiskos centienus, lai tai kalpotu kā savas kultūras idejai.

Apzināta, par ideoloģiju pārvērsta tautas ideja ir tā, kurai nododas tautas tad, kad tās ir brīvas, pārtikušas, izglītotas un kulturālas. Mēs, latvieši, tāda jau esam. Mums pienācis tas brīdis, kad, nepieciešamība spiež mūs nosaukt vārdā arī to latviešu asinīm piejaukto īpašo dzī­vības sulu, kas mūsu domām un darbiem liek latviskiem kļūt. Sava vadošā ideja mums katrā ziņā jānoskaidro, lai neapstātos tautiskie centieni un lai ikviens tautietis va­rētu piedalīties mūsu nākotnes plānu piepildīšanā.

Tautas idejas apzināšana un šīs idejas pārvēršana par kulturālās radīšanas ideju, ir darbs, kas vajadzīgs vis­vairāk šai apzinīgās nacionālās dzīves laikmetā. Citādi tautiskiem centieniem ir gals un beigas drīz var pienākt arī tautai pašai. Tā nogrims ikdienībā, pieticībā un vien­aldzībā. Pēc vienaldzības nāk gals.

Mūsu tautas ideja un viņas nākotnes mērķi ir problē­mas, kas uzstādītas, bet nav vēl pienācīgi iztirzātas. Daudz biežāk jau dzirdēti vārdi «mūsu misija», «latviešu aicinājums». Šie vārdi apzīmē to lielo nākotnes diždarbu, ko cilvēcē padarīt būtu aicināta latviešu tauta no Pasau­les Likteņu Lēmēja. Var jau būt, ka mūsu īpašās latviešu idejas piepildīšana ir arī īpašs notikums, kas visai cilvē­cei atnesīs vēl nebijušas vērtības, bet kas to zina? Pirms mēs nezinām savas latviskās idejas saturu, mēs nevaram zināt, vai šis saturs ko nozīmēs arī cilvēcei. Varbūt mūsu misija cilvēcē ir pavisam citāda nekā tautiskā dzīvošana savās mājās.

Mūsu misija dažkārt piesaukta dedzīgās runās un patriotiskos rakstos. Bet neviens nav mēģinājis kaut cik noteiktāk pasacīt, kas varētu būt mūsu misija cilvēcē. Un šī nenoteiktība ir bīstama, jo tā atstāj tautu bez uzdevu­miem un mērķiem, tā apstādina tautiskos centienus.

Kā tikt pie skaidrības latviešu kultūras idejas un lat­viešu misijas jautājumos? Kādām metodēm risināmas šās problēmas, no kurām atkarīga mūsu tautas dzīvība un nāve? Te atbildes jau devuši gan svešinieki, gan pašu do­mātāji. Visi tai ziņā ir vienis prātis, ka šie jautājumi iz­šķirami filozofiskā ceļā. Tikai filozofija un nekas cits var noteikt, kādi īpaši uzdevumi veicami savā tautā un pa­saulē katrai tautai. Tautas prātniekiem tas jāzina pirmiem.

Kā raksturīgu šīs domas apstiprinājumu lai atceramies Varšavas universitātes filozofijas profesora Henrika Strūves vārdus, ko tas izteicis šā nacionālā gadsimta sākumā: «Lielos raksturos meklējami diženo darbu avoti. Bet Šie raksturi rodas tikai tādās tautās, kas apzinās savu vietu cilvēcē un savu nacionālo uzdevumu. Šo nacionālo paš­apziņu un tautiskā uzdevuma apziņu var dot tikai filozo­fija.» («Bibl. Warsz.» 1902. Nr. 4.)

Uz latviešiem šai ziņā vēl vienmēr var attiecināt Ha­ralda Eldgasta pārmetumu, ko tas uzrakstījis priekš trīs­desmit gadiem: «Pārejot uz šo tematu, man vēl jāno­skaidro mana izturēšanās pret tā saukto «latviskās īpat­nības» un nacionāli latviskās kultūras sludināšanu, ku­rai, par nožēlošanu, ir gan savi apustuļi, bet nav savas filozofijas... Viņas apustuļu saldi romantiskās frāzes lie­cina tikai par viņu autoru labiem nolūkiem un savu laiku pārdzīvojušu, bieži komisku entuziasmu, bet pašas idejas pamatus un kodolu viņas neapgaismo un filozofiski ne­pamato.» («Rakstniec. Alman.» II.)

Tātad tautisko centienu turpmākie mērķi un uzdevumi ir jānosprauž filozofijai. Latvietības filozofijai ir jānāk un jāatrisina kā latviešu idejas, tā ari latviešu misijas pro­blēmas. Latviešu rakstniecībai un publicistikai ir jaunat­rastie mērķi, uzdevumi un ideāli jāietērpj tik valdzinošā mirdzumā, lai neviens latvietis ne brīdi nekavētos pēc tiem censties.

Bet tieši prātniecība ir mūsu kultūras visvājākā vieta! Filozofiskā domāšana latviešos ir tik nepopulāra, ka vel daudz būs jānopūlas, kamēr izdosies to pacelt pieklājīgā augstumā. Vēl paies ilgāks laiks, līdz sāksim celt patstā­vīgas domu sistēmas, kurās ietilps arī mūsu tautas mi­sijas problēma.

Bet, cik grūta arī neliktos mūsu tautisko centienu tu­vākā nākotne, ir jāpieliek visi spēki, lai tautiskā cenšanās nekad neapstātos. Lai prese ir pirmā, kas apzinās šo trū­kumu un viņa novēršanas grūtības un vajadzīgā virzienā pamazām ievada sabiedrisko interesi. Žurnālisti, publicisti un rakstnieki lai ir pirmās bezdelīgas, kas vēsta par jauna pavasara tuvošanos. Cerēsim, ka tad patiesi notiks jauna latviešu gara sintēze, kas radīs tādu pagriezienu mūsu dzīvē un kultūrā, ko varēs uzlūkot par latviešu tautas misiju cilvēcē.

” Latvijas Preses biedrības gada grāmata”, 1938.g.