Eima bišu klausīties

Dzīļgremde 

Maruta Voitkus-Lūkina

                                                 

Eima bišu klausīties

Ziemassvētku vakarā; 
Ja bitīte daiļi dzied,
Tad būs silta vasariņa.

Viens gāja. Agrāk, kad vēl visi sabraukušie mazbērni mazi bija, gāja vectētiņš -- tētītis. Tad ap lielo puzuri pamazām saplūda rimts klusums -- dzīļgremdei. Cits aiz cita apklusa pieaugušie, tētīša dēli, meitas, vedeklas, znoti, tad vecākie mazbērni. Visbeidzot maziņie beidza čaukstināties un čalot. Daži sameklēja spraugu starp tēti un māmiņu, citi kādu drošu klēpi un lielām acīm sekoja brīnumam: kā apakšā degošās svecītes ar siltuma plūsmu kustināja lielo puzuri pie griestiem un ka tas ir, kā zemes lode griežoties. Maziņie, vēl neko par zemes lodi nezinādami, tāpat kā pārējie ieturēja svētsvinīgo klusumu, lai Saules māmiņai droši vest Saules meitu ledus kalnā pa visslidenāko posmu.

  

Maira atcerējās tos Saulgriežus, kad tētītis bija gājis. Atgriezies, ienāca, neko neteica. Viņa skats vienādi bija tik gaišs, ka Maira daudzus gadus nesaprata, kā lielie zināja, kuŗa dziesma dziedama, jo ja bija izrādījies, ka bitītes daiļi dziedājušas, dziedāja to pašu priecīgo ko Jāņos – līgo bite, līgo saule, līgo visa radībiņa, tikai "līgo"vietā vilka "kaladū", bet ja nebija daiļi dziedājušas, tad to bēdīgo – "Dievs dos siltu, ne tik siltu, Dieviņš dos mums vasariņu!" Tad Mairai sakāpa asaras acīs, jau lielās krāsns svētkiem piesildītajā istabā, iztēlojoties vējainās un lietainās priekšdienas.

Daudzus gadus nesaprata. Nelīdzēja lielo iztaujāšana. "Gan jau pati sapratīsi, kad laiks pienāks!" Tā visi, cits aiz cita un jau likās, ka nesapratīs nekad. Tomēr – labs nāk ar gaidīšanu - vienu gadu Mairai noslēpums atvērās. Ja uzmanīgi nenolaida acu no tētīša sejas, varēja nomanīt, vai tur pārslīd maza ēniņa vai uz mazu mazu mirklīti vēl gaišāk iemirdzās tētīša acis.

Aiz tētīša, pa vienam, bija gājuši viņa meitas un dēli, bet ne visi un arī par to Mairai bijis jāprāto. Līdz tam bija "jāizaug", bet vai tad viņi visi nebija izauguši? Tā lieta palikusi neizprātota. Gadi gāja, Mairai nāca saprašana, ka tie nav centimetri, kam jānāk klāt, kad ik vasaras tur pie plato durvju stenderes notika mērīšanās, cik katrs pa vasaru "izaudzis". Prātiņam bija jāizaug. "Prātiņš man šurpu turpu, prātam vaļu nepalaidu," mācīja tētītis. "Būt' prātami vaļu devis, Sen būt' bites gabalā."

Brālēnam Miķelim, tātad, būs jāiet šovakar. Viņš šoziem tas izaugušākais. Maira ar Miķeli bija auguši gandrīz kā dvīņi. "Mani vienaudzīši," tētītis viņus mīļi sauca, kad bija labu paveikuši. Kad teica "mani gudrinieki", tad tas jau bija soda mērs, kas gulēja uz sirdsapziņas par ne tik labi darīto.

Savā domā iegrimušai, Mairai nepamanīta palika tētīša klusā uzruna. Tikai kad saredzēja visu acis lūkojamies viņā, aptvēra, ka tas ko tētītis bija teicis attiecās uz viņu.

"Mairiņ," tētītis augstu paceltus turēja gaišzilos cimdus ar baltajām pārsliņām un tad nu gan tālākais darījās pats, it kā sev raugoties pāri pār plecu, kā sapnī, jo kas gan to būtu varējis iedomāties, ka šovakar būs – ak, vai! -- viņa tā, kuŗa ... Miķelis taču, bet ... ? Aši, aši, cepuri, šalli, zābaciņus ..  Miķelis pāris nedēļu vecāks, kā tad ... ? Tādu pārsteigumu! Vai tad ... ?  bet ko nu par to tagad, nu tikai uz bitītēm!

Tētītis vēl grasījās ko teikt, bet Maira to vairs nesadzirdēja.

Gurkš, gurkš, gurkš ... kraukšķēja sniegs zem aitas vilniņas izoderētajiem zābaciņiem, kas kā jēriņi lēkdami pār sētiņu traucās no kupenas kupenā, te gar sētiņu, tad pa taciņu starp retajiem kokiem, pāri laukam, kur vasarā auga griķi, tad gar šķūnīti, pāri zālājam līdz ābeļu dārzam, tad bišu namiņam ... un tikai kupenām topot jērienlēcieniņiem par dziļām Maira iedomāja, ko gan tētītis gribēja vēl sacīja, kad jau cirtu durvis ciet? 

Bet ko gan citu? "Lēnītiņām!"  Pavisam droši. "Lēnītiņām!" tētītis, viņai, aušai bija teicis. Jā, nu jā! Aizelsusies, Maira apstājās.  Lēnām, lēnām, lēnītiņām pie bitītēm, tā vajadzēja.

Maira skatījās savas elpas izdvestos miglas mākonīšos, ieklausījās lielajā klusumā viņai visapkārt. Bezmēness naktī, cik spoži tomēr atspīdēja gaismiņa, kas dzirkstīja no debesīm. Sidraboti vizulīši dejoja pa lielo, biezo, mīksto sniega segas virsmu.  Meža māte gan zināja, kas kuŗam piederās, Eglei sagša, priedei sagša ... Arī tā bija tētītis mācījis.  Un vēl daudz cita.

Maira klausījās, klausījās lielajā, dzidrajā mierā, cik pilnīgs tas bija. Pēc brītiņa – tomēr kāds mazs, mazs troksnītis, kā kaut kas, kāds sīks āmuriņš it kā dunētu, Tuk-tuk .. tuk-tuk  ..  turklāt klaudzieniņi šķita nākam no Mairas pašas.  Brīnumaini!  Un tad Maira saprata -- sirds puksti tie bija, kas dunēja! Viņas pašas sirds.

Turpināja ceļu, bet nu pievēršot uzmanību ik solim, ik pa pāris solīšiem  apstādamās atkal. Kupenas kļuva arvien dziļākas. Sniegs vairs nekurkšķēja, bet ik solim iegrimstot, itin kā kāds vilktu pa vijoles vissmalkāko stīgu. Tads sīciens, kā pīkstiens gandrīz, kā pelēni midzenī pēc pupa.  Nē, ne kā pīkstiens, drīzāk tāda kā sīcin sīciņa iespindzēšanās, kā tie vizulīši uz sniega, uzdzirkstī un izdziest, uzdzirkstī un noplok.  Un mazais āmuriņš, kur kupena dziļāka, dunēja dobjāk un skaļāk, kur seklāka vieta, tur klusāk.

Spējš brakšķis iztrūcina Mairu. Skudriņas noskrien pār muguru. Ir it kā kāds liels koks gāztos vai būda sabruktu, bet nekā tāda neredz. Vienīgi neliels ābeļzariņš sniegā ievilcis nodevīgu slieci un tagad turpat blakus iegrimis kupenā.

Dīvaina tāda nakts, dīvaina.

Nav brīnums, ka to vien teica, lai gaidot laiku. Izstāstīt jau to nevar.

Vēl mazs gabaliņš līdz vidējai bišu mājiņai. Klusi, klusi, lēni, lēni viņa pieliecās mājiņai pavisam tuvu.  Maira saklausa samtainu murdoņu.

"Dievaitiņas," Maira gandrīz čukstus uzrunā bitītes iesaukā, kuŗu viņa pati bērnībā bitītēm bija devusi, "zināt, ir svētvakars."  Tā neviens nebija mācījis, bet Maira jutās droša, ka tā ar bitītēm jārunā. Senāk esot cērtamam kokam lūguši atļauju to cirst istabai, ļaužu patvērumam, citai jaunai dzīvei. Tā bija stāstījis tētītis un baļķis, pret kuŗu Maira stutēja savu galviņu kļuva par draugu, ar kuŗu varēja aprunāties šobaltudien.

Maira sadzird gan: "Zumm, summ, zumm, dunn dunn dunn..... nnnnnnn....", bet tad zumēšana šķiet izplēnam. Pieliec te vienu ausi pavisam klāt bišu mājiņai, te otru ausi, ... jā ... tomēr ...ir. "nnnnnn .. zum gan dunnnnn dunnnn..." Tad atkal nav.

"Mīļās Dievaitiņas, dziedat nu, lūdzu! Man jānes ziņa."  Šķiet, ka viļņveidīgi, te zum, te nezum, dunoņa nāk un iet, uznirst, tad izplēn, nāk un iet, uzvilnī un dziest. Ko viņa teiks? Kādu ziņu lai dod – vai dzied bitītes, vai tā ir daiļa dziesma? Ko gan? Nāk un izplēn, nāk un izplēn mazais troksnītis. Neko nevar saprast. Ko nu?

Tad Maira atcerās:  ... šurpu turpu, prātam vaļu ne--... Prāts jātur. Tas bija lēkājis uz istabu un ap to, ko teiks, ko sacīs, kā viņai pašai būs un baiļoties, ka nebūs, ko teikt.

Tā nē! Pie bitītēm prātu turi, Maira un tikai pie bitītēm! Bitītes klausīties, bitītes, bitītes .... Turu, turu, tagad tu – ru ! Prātu pievilkusi pie bitēm, Maira iedomājās sevi bišu mājiņā, viņa ir bitīte pati, viņai spoži zīda spārniņi, kas švīkādami zuz un kopā ar citu spārniņu zuzēšanu ik pa brītiņam iespindzās.

Viņa trin savus spārniņus un tie kā mazu vijolīšu stīgas vibrē un tricina gaisu bišu mājiņā ... un nu viņa ir siltas vēja plūsmas straumes aijāta un viņu nes pie saldi reibinošajām pienenēm un tad viņa vairs nejūt ne spārniņus, ne vēja plūsmiņu, bet tikai, ka nes un nes un ir tik maigi un viss ir tik bezgala labi ... kaut kur tālu tālu bišu saime koklē, tur tālumā dzied, nē, gavilē ... maigā skaņa plūst šurp tik dzidra, tik tīra, tik rāma  ... un ir tik mierīgi, tik liegi, tik gaiši ... te ... tik viegli ... tik ....

Pēc laiciņa, mazs kņudiens kāju pēdu spilventiņos uzvilnīja līdz Mairas apziņas maliņai, bet tikai līdz pašai ārējai maliņai, kaut ko liegi atgādinādams, kaut ko ....

Kājas cilājās, sniedziņš čurkstēja, bet Maira pati turējās gaišajā izplatījumā, līdz kamēr viens zābaciņš nejauši atsitās pret dzirnakmeni, kas kalpoja par pakāpīti pie mājas.

Izbrīnīta, mazliet apjukusi viņa iegāja istabā, kuŗā viņas mīļie, viņu ieraudzījuši, sāka dziedāt Līgo saule, līgo .... un viss bija labi.