Vasaras saulgriežos

Autors: Valdis Celms

Viens no nepelnīti aizmirstiem dievturu kustības pamatlicējiem K. Bregžis atzīmējis, ka Dievam ir daudz vārdu, no kuriem katrs aizrāda uz noteiktu Dieva darbības veidu. Katrs vārds modina noteiktas domas un attēlus, radot apziņā dziļas, saviļņojošas jūtas.

Dievs atjāja vakarā,- kur liks Dieva kumeliņu?
Siesim vara vadelēs, laizsim rožu dārziņā.
(B. 32911)

Vasaras saulgriežu laiks ir garīgās kulminācijas brīdis, kad „Jānīts sēd ozolā/ kalniņā” – Pasaules kokā vai kalnā. Šai laikā, garīgai dominantei esot augstākajā punktā, Jānis iegūst Dievadēla vai pat Dieva nozīmi. Dievadēls Jānis ir Pasaules un cilvēka gars.

Māra – Dabas māte – Zeme – tagad ir Jāņa māte, sieva, līgava. Dieva un Māras kopdarbība notiek cilvēku labā.

Dieviņš gāja rudzu sēt ar sidraba sētuvīti;
Mīļā Māra birzīt gāja, zelta kurpes kājiņā.
(F. 223,61)

Simboliski Jāņa svēte cilvēka garīgās kvalitātes maiņā ir kulminācijas punkts, kurā Mārai dziļa ezotēriska nozīme, kas saistīta ar svēto radīšanas mistēriju.Bet Māra ir arī Veļu māte, saka Bregžis, un Jāņa bērni tad ir veļi, un paši līgotāji, kas attēlo neredzamos Jāņa bērnus. Jāņa svinības esot liela, līksma parāde, kurā šī saule sastopas ar Veļu sauli.

Foto: Loreta Broka

Jau vakar Jāņa bērni no Vāczemes izlīgoja:
Simtiņš bēru kumeliņu, divi simti jājējiņu.
Dodi ēst, Jāņa māte, svešas zemes putniņiem;
Tie atnāca no Vāczemes, ne rasiņu nebaudīja.
Jāņa sievai zīda svārki nomirkst Jāņa vakarā;
Nomirkst Jāņa vakarā Jāņa bērnus mielojot.
Pūt, Jānīti, vara tauri, kalniņā stāvēdams,
Lai ceļas Jāņa bērni no maliņu maliņām,
Kur tie bija sagūluši pa lieviņu lieviņiem.
(B.329423, 32748, 32979, 32883)

Jānis senlaikos mītiskā pirmā cilvēka nosaukums, apzinoties piederību kādai noteiktai radniecībai ar izcelsmi no viņa. Tas ir kopējais pirmtēvs, kura bērni turpina vairot un virzīt pēctecību, un kura godināšanā piedalās visi, kas sevi tagad sauc par Jāņabērniem. Jāpiebilst, ka „jaņ” arī ķīniešiem Pasaules vīrišķais apaugļojošais pirmsākums. Pēc liezerieša Jāņa Malnava stāstījuma, kā saka veci ļaudis, par Jāņiem un Jāņu dēliem drīkstējuši saukties tikai svēti vīri, kuri senču ticību uzturējuši tautā, bet vēlāk, kopš zviedru laikiem, Jānis vārdā likts tikai dzimtas vecākajam dēlam.

Domas un citi psihiskās enerģijas veidi pārplūst apkārtējos priekšmetos, tāpat kā trūdoša auguma atomi – stādos. Uz šādas atziņas pamata balstās Jāņu zāļu lasīšana, pušķošana. Pats Dievs šai naktī lasa Jāņu zāles, līdz ar tām sniegdams savu svētību ļaudīm un ražai. Piemēram, paparde zied īsu brīdi, tās ziedus rauj veļi, tāpēc retam izdodas tos redzēt, bet tas tad arī iegūst laimi. 

Ei, svētā papardīte, ka raudāji Jāņa nakti?

Kā man bija neraudāt, veļanieši ziedu rāve.
(B. 32408)

Papardi liek no seniem laikiem kapos guldītajiem pagalvī. Savukārt, no āboliņa, sevišķi baltā, Jānim vietu taisa, bet Jāņa māte ar to apsedzas, pa āboliņa taku nāk Jānis un Laima istabā. Turot rokā zāli un labību, pats kļūst par šī spēka nesēju. Šai laikā vāktām zālēm piemīt īpašs, dziedinošs spēks, kas vairo auglību, veselību, skaistumu, atvaira tumšo, ļauno. Vainags ir aplis, kas sevī koncentrē šo spēku, bet atvaira ļaunumu. Pinot vainagu, pīni, vai sakrustojot zarus, šo īpašību kopums apvienojas maģiskā aplī. Pagalmu, ēkas, istabas pušķo meijām, kam līdzīga nozīme.

Līgošana ir stādos sakāpušās veļu enerģijas novadīšana tur, kam zāles pieskaras. Jāņus pirmie ielīgo gani, pirms lopu dzīšanas mājā tos greznojot vainagiem. Saimnieks tos sagaida ar sieru un pienu (pārstāvoši laidaru; alus pārstāv druvas). Vainagu sev lūdzas arī maltuvē dzirnas:

Dzirnaviņas raudājās, ka nelika vainadziņa;
Neraudiet, dzirnaviņas – likšu Jāņa vakarā.
(LD 32321)

Arī uguns ir Dieva un veļu godināšanas un šķīstīšanās zīme. Uguns kārtsgalā, kuru Jāņa vakarā paceļ pret debesīm, laikā, kad gaisma sasniedz maksimumu, nozīmē debesu gaismu. Tā jāiededz brīdī, kad saule riet, lai izteiktos Saules gaitas nepārtrauktība, veicinot Saules spēkus, aizsargāšanos pret ļaunām varām. Jāņos ir vienīgā reize, kad uguni ceļ gaisā. Cik tālu uguns apspīd laukus, tik tie kļūst auglīgi. No Jāņu kalna ripina darvotu, aizdegtu pakulu riteni – Saules simbolu. Aizdedzinot lāpas pie jāņuguns, līgotāji, nepārtraukti atrazdamies uguns svētības lokā, dodas uz ezeru vai upi peldēties – ūdenim šai saulgriežu laikā arī piemīt īpašs spēks. Peldas, iet pirtī. Rasa dod svētību tiem, kas tajā mazgājas. Zvejnieki jūrmalā dedzina vecās, darvotās laivas, vai palaiž jūrā degošu mucu Jūras mātei. Ūdenī mitinās domu enerģijas veids – veļi, ar ko saistās ūdens vārdošana. Par avotu pušķošanu un aplīgošanu stāsta daudz vecu dokumentu.

„1827. gadā mācītājam pirmo reizi bija izdevība, kā acu lieciniekam, nolūkoties tajās nebūšanās, ko vietējie un citurienes ļaudis dara Jāņa nakti un Jāņa rītā pie avota Tirzas vecās baznīcas lejā. Tautas atziņa šim ūdenim piešķir dziedniecības spējas, un avotu tura par dievotu, jo viņš iztek no senās baznīcas vietas… tur darīja dažādas nebūšanas: slimos noģērba un vārdojot aplaistīja ar avota ūdeni. Daudzi ņēma šo ūdeni līdz uz mājām, atstājot ziedojumam kādu dāvanu, naudu vai ko citu, ko nabagi pievāca, kas vairākās rindās sēdēja ap avotu.” (Inland. 1839. S.545. Das Bibelfest und das Heidenfest am Johannistage in Tirsen.)

„Tajos apvidos, kur atrodas dievotie avoti, šajos avotos Jāņu dienā iemet zāles un ziedus. Pašus avotus appušķo vaiņagiem, ziediem un meijām.” (Zeitung f. Lit. u. Kunst, Riga, 1812. Nr.9. S.34.)

„Jāņos ierodas teiksmains dzejas tēls Jānis, ko dainas sauc par Dievadēlu. Dievadēli ir saulgrieži vai kāda debess gaismas parādība. Jānis gan ir visas baltās rases saulgriežu tēls, bet mums dainās Jānis apdziedāts vispilnīgāk un viskrāšņāk”. (A.Brastiņa priekšvārdā dainu izlasei – uzvedumam „Jānīts nāca pa gadskārtu”, Labietis Nr. 81.)

Vēdu laikmetā Indijā vasaras saulgrieži atzīmēti ar svētkiem Mahāvrata Indram par godu. Tajos dzer somu (reibinošu dzērienu, kam piedēvēja pārdabisku spēku), dzied dziesmas, sievietes nes uguni, kuru, beidzot pēdējo gājienu, apdzēš ar ūdeni. Rigvēdas himnas atklāj Indras būtību un to, kas no Indras tiek gaidīts:

Foto: Loreta Broka

Sanāciet jel! Un piesēdiet!
Indru dziesmās jel daudziniet,
Draugi, slavu kas skandināt.
Pašu pirmo no pirmajiem,
Dižo labumu valdnieku,
Indru pie somas spiešanas!
Lai viņš palīdz mums rūpestos
Mantību vairot un turību,
Lai viņš balvas mums sagādā!
(Rv. I.5. (1.-3.))

Indram skaļskaļi dziedoņi,
Suminātāji slavu teic,
Indru balsis sauc saukdamas.
Indram bēri kumeļi ir,
Lai viņš iejūdz tos vārdiem vien,
Pērkonmetējs viņš zeltzibsnīgs!
Sauli cēla viņš debesīs,
Ilgi, ilgi lai redzēt var,
Govju klinti šķelt viņam bij.
(Rv. I.7. (1.-3.))

(Runājot par klinti, norādīts uz mītu, kurā Indra sašķēlis Vala (Vella?) klinti, atbrīvodams dēmona Paņi tur noslēptās govis, tā ārijiem dāvājot gaismu, tekošu ūdeni un kārtību Visumā. – „Indiešu literatūra – vissenākais posms”, Rīga, zvaigzne, 1985)

Vēlāk šie svētki esot pārcelti uz ziemas saulgriežiem; izskan domas, ka tāpēc, ka jūnijs Indijā iekrīt tropiskā lietus laikā.

Kr. Barons: „Jānis nav rada svētam Johannesam, bet ir tāds pats Saulgriežu veidols, kā latīņu Janus ar savām divām sejām, no kurām viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra rudenim pretim.” Jānis gadu dala divās pusēs.

Jau etrusku dieva Ani (senāka forma Eanu) attēls divsejaina vīrieša izskatā, kā tas redzams saglabājušos naudas gabalos. Romieši savu Janus-u aizņēmušies no etruskiem. Ar savu divesību tas simbolizē attīstību no pagātnes uz nākotni, viena veidola pārtapšanu citā, viena redzējuma citā, viena Visuma citā. Janua - latīņu „durvis”, Janus (Ianus) – vārtu, durvju dievs, sākums un beigas. Sentautu reliģijās Jāņa līdzinieks redzams kā vārtu sargs ar atslēgu rokās, bet vārti, tāpat durvis, ir šķirtne starp kaut ko. „Sit, Jānīti, vara bungas vārtu staba galiņā.”

Pat laikā, kad par romiešu galveno dievu kļuva Jupiters, Janus vārdu visās lūgšanās minēja pirmo. Ar viņu sākas diena, Janus ir debesu gaisma, tās kustības, un daži etimologi viņa vārdu atvasina no Dianus (diana = diena?) – dius un dium – no kā dievs = debesu gaisma, sanskritā dī. Viņš ir debesu gaismas vārtu vērējs un debesu loka simbols. Bet par Jāni runā vēl senākas ziņas: sanskritu rakstos yāna-h ir kustība, ceļš. Tā: devayāna ir dieva-, māhayāna ir lielais-, bet pitriyāna – tēvu ceļš.

Kristieši mūsu Jāņa vārdu atvasina no senebreju pravieša Jāņa Kristītāja (Johānān ha – Matbīl), un 24. jūnijā svin viņa dzimšanas dienu. Eiropā, kas ar kristietību saskārusies agrāk par mums un tai jau padevusies, tradīcijās spilgtāk redzams pirms- un pēckristīgās kultūras elementu sajaukums. Arī Krievijā Gustinas hronikā no XVI gs., kur aprakstīts, kā abu dzimumu vienkāršie ļaudis Jāņa Kristītāja dienas priekšvakarā par godu „velnam Kupalam” pin vainagus, rokās saķērušies, dejo ap ugunskuru, bet pēc tam lec pār uguni, lai ziedotu sevi šim Kupalam, svētais Ivans vēl tiek pretstatīts velnam Kupalam, bet XIX gs. sākumā jau ir viens jēdziens.

Francijā 24. jūnijā svētā Žana dienu atzīmēja, sanākot kopā kalnā, ar dziesmām un dejām sagaidot sauli (le 24 juin, jour de saint Jean, quelques personnes vont sur une montague elevee, et attendent le levez du soleil, pour voir danser). 1991. gadā notikušā folkloras festivāla Baltica laikā Turaidā viesi no Francijas parādījuši senu franču Jāņu rotaļdeju, kas bijusi lecama dūdas paveida „vezi” pavadībā (Dabas un vēstures kalendārs, 1992). V. Grāvīša tulkojumā dejas dziesmas vārdi šādi:

Pērnos Jāņos darbu līgu
Sešus frankus nopelnīt.
Ak, vezi, ak vezon, ak, vezon, don, don!
O, lecam dūdas deju, dejam dūdas deju!
Nu es pērku lindraciņu,
Sešus frankus maksādama.
Izmazgāju lindraciņu
Skaidrā ziepju ūdenī.
Izklāstīju lindraciņu
Krūmiņā(i) žāvēties.
Garām nākdams, diedelnieciņš
Nozog manu lindraciņ’.
Nu tik skrienu, ķeru zagli,
Ņemu savu lindraciņu.

(Ar šīs dejas soļiem tagad varot iepazīties Turaidas muzejā.)

„Populārā pamācībā par Jāņa Kristītāja ugunskuru izcelšanos un sarīkošanas veidu”, kas XVII gs. izdota Francijā, teikts, ka ugunis dedzināt drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka tiek izslēgtas „nekārtības un maldi”. Francijas dažādos apvidos jāņuzāļu pušķim plūktas dažādas puķes, bet visvairāk vērmeles, pelašķi, margrietiņas, liepziedi, papardes, asinszāle.

Arī angļu plūktajās jāņuzālēs bijusi vieta St. John’s wort – asinszālei, tāpat kā vācu Johanniskraut. Itāļiem vērtīgākā jāņuzāle bijusi buldurjānis, bet spāņiem svētā Huana zāle planta sanjuanera – āboliņš.

Tāpat Vācijā vasaras saulgriežus svinējuši ar ugunskuru, lēkšanu pār to, dziesmām. Leiningenā, piemēram, 1566. gadā ar pavēli tiek noliegtas Jāņu svinības: Mayen stecken, Hagelbaum brennen, Johans fewer machen und darueber springen. Hesenē un Nasavā 1787. gadā ar kūrfirsta rīkojumu noliedz uguns dedzināšanu kā Jāņa, tā Mārtiņa vakarā. Konstancē katoļu baznīca pasludina Jāņa dienu par sv. Johanaāna un sv. Paula dienu.

Jāņunakts ūdenspeldes un mērcēšanās rasā bijusi tradicionāla kā slāvu tautām, tā spāņiem, vāciešiem un grieķiem, kas peldējušies jūrā.

Atšķirībā no latviešiem, kas savas dziesmas dzied un rotaļās iet ap ozoliņu, Skandināvijā un Anglijā Jāņulaika koks bijis bērzs. Arī ukraiņiem Jāņu saistība ar koku nav ozolā, bet kļavā, bērzā, vēlāk pat augļu kokos – ķiršos un plūmēs, turklāt nocirstos un izgreznotos, gluži kā Jaungada eglīte.

Sieru citur kā īpašu Jāņu ēdienu neizceļ. Somijā gan ticis gatavots „Jāņu siers”, bet tā bijusi piena zupa ar sieru „iesarkanā krāsā un salda pēc garšas”. Skoti un īri vēl XIX gs. Jāņu vakarā mājas priekšā uzklājuši galdu, uz kura vēl bez siera atradies sviests, biezpiens, plāceņi, alus un viskijs, ko kaimiņiem cienāties.

Raganas, burvji un skauģi arī citur kļūst aktīvi Jāņu naktī. Čehiem un poļiem Jan, Janek ir lauku gādnieks un sargs pret raganām.

Tuvāk pievēršoties dziedāšanai, latvju Jāņudziesmās skanošais „līgo” līvu mēlē nozīmējot „lai top!”, kā skaidro folkloriste H. Stalte, norādot zemes atrašanos indoeiropiešu un somugru kultūru saskarsmes vietā. Vairāki citi šī vārda izcelsmi meklē senajā sanskrita vārdā lingam (falls = auglība). Vēl citi tiecas domāt par šī vārda skaidrojumu kā dažās vārdnīcās no līgot – ļodzīties, kas it kā norādot arī uz minētajām gaismas svārstībām, kad Jānītis ar savu kumeliņu no augstā Debesu kalna dodas lejā. Kā atzīmē folkloras pētnieks V. Bensdorfs, interesanti, ka citu indoeiropiešu tautu dziesmās nav līdzība ar mūsu Jāņu dziesmām, pat leišiem ne, kur vārds lingo gan skan, bet ne Jāņu dziesmās. Toties ar piedziedājumu jaaniku, jaaniku mūsu līgotnēm gluži līdzīgas melodijas pierakstītas Igaunijas vidienē. Bensdorfs izteic minējumu par bronzas laikmetā ienākošo dienvideiropeīdu atstāto ietekmi. Igaunijā vērojamas arī citas baltu pēdas: Jāņu dziesmām līdzīgas melodijas skan talku dziesmās ar piedziedājumu talgo, talgo, vietvārdi Kursi, Laetkalu u. c.

Vasaras saulgrieži dažādās zemēs vēl šodien ir svinams laiks. Zviedrijā un Somijā tie ir oficiāli svētki, bet to atzīmēšanas diena ik gadus mainās, atkarībā, kādā datumā starp 19. un 26. jūniju iekrīt piektdiena un sestdiena. Dānijā sv. Hansa dienu svin 23. jūnija vakarā, kad kurina ugunskurus pludmalēs vai upju un ezeru krastos, dzied. Ziņu aģentūra Reuters raksta: kad no rīta ausa saule, Stounhendžā atskanēja gaviles. Tur līdz pat 21 000 svinētāju bija pulcējušies, sitot bungas un pūšot stabules. Seno druīdu pēctečiem tā ir nozīmīga Jāņu sagaidīšanas vieta joprojām.

Uldis Punkstiņš,
Latvijas Dievtuŗu sardraudzes Beverīnas saimes vadītājs