2012.gada 13.martā Latviskās Dzīvesziņas skolas tikšanās vakara tēma gluži atbilstoša ikgadējām marta un latviešu kaŗavīru cīņu vēstures aktualitātēm – Saruna par latviešu kaŗavīru II Pasaules kaŗa laukos.
Var piekrist šīvakara pirmā priekšlasījuma autora, Latvijas Kaŗa muzeja vēsturnieka Jāņa Tomaševska viedoklim, ka aiz mūslaikos spraigajiem politisko spēku cīkstiņiem šīs dienas sakarā, bieži aizmirsti tiek paši cilvēki, kaŗavīri, kritušie. Bet dienas sākotnējā doma taču gluži cilvēciska – kritušo biedru, brāļu, vīru, dēlu, tēvu, draugu pieminēšana.
Jānis Tomaševskis klausītājus iepazīstināja ar kaŗavīru pieminēšanas vēsturi pasaulē un Latvijā. Sākusies kā ģimenes, dzimtas tradīcija pieminēt kaŗā bojāgājušos, šī paraša kļuvusi par tradīciju un izplatījusies tautas un valsts līmenī. Kaŗavīru pieminēšanas nepieciešamība tā īsteni uzplauka pēc Pirmā Pasaules kaŗa. Vairākās Eiropas valstīs par kaŗavīru Pieminēšanas datumu izvērsies 11.novembris kā kaŗa beigu datums. Tas raksturīgi gan Anglijai, kuŗa kā valsts kaŗā necieta, bet tajā tomēr iesaistījās angļu kaŗavīri.
Raksturīgi, ka, piemēram, Anglijā, šai dienā tiešām tiek pieminēti kaŗavīri, bet netiek rīkotas nekāda veida militāras parādes vai dižošanās ar karaspēku. Tā ir samērā rāma, klusa diena, kad notiek piemiņas dievkalpojumi un 2 minūšu gari Klusuma brīži. Anglijai raksturīgā kaŗavīru piemiņas zīme ir sarkanu magoņu vainags, un šīs zīmes vēsture saistīta ar kāda dzejnieka dzejoli, kuŗu viņs bija veltījis savam kritušajam biedram ar stāstu par to, ka kaujas laukā pēc miera iestāšanās pirmās uzzied sarkanas magones. Anglijā jau pāris gadus pēc Pirmā Pasaules kaŗa beigām tika atklāta piemiņas vieta – Tukšās kapenes un pie tās notiek Piemiņās brīži, kuŗos piedalās valsts vadītāji un karaliskā ģimene.
Francijas vēsture mazliet atšķiŗas, jo tā kā valsts šai kaŗā smagi cieta Zem Triumfa arkas ir iekārtots Nezināmā kareivja kaps, uz kuŗu 11.novembrī dodas Piemiņas procesija. Sākotneji bijušas raksturīgas parādes, bet laika gaitā diena kļuvusi pāŗsvarā par ģimenes dienu, svinīgām pusdienām un vienkāršu kritušo pieminēšanu. Arī Otrais Pasaules kaŗš Francijai nesis smagus pārbaudījumus gan saistībā ar kaŗu pašu par sevi, gan arī ar Višī, sadarbošanās režīmu un ar Šarla de Golla darbību, kas pārmainīja uzsvarus un izcēla pretošanos, nevis sadarbību.
No Eiropas zemēm vissarežģītākajā situācijā, protams, ir Vācija un bieži pastāv uzskats, ka tā vēl arvien zināmā mērā nav tikusi galā ar savu kā kaŗa galvenā vaininieka sindromu. Daļēji tālab viņi Padomju armiju uzskata par atbrīvotājiem no pašu kaŗa vedēja un iznīcinātāja grēka. Mūsdienu Vācija savus kritušos kaŗavīrus piemin 2.Adventa svētdienā.
Latvijā ir ļoti daudz kaŗavīru piemiņas dienu – gan 11.novembris -Lācplēšan diena, kas tiek izcelta sakarā ar uzvaru 1919.gada Brīvības cīņās, gan 5./6.janvāris – Strēlnieku Ziemassvētku cīņu piemiņas diena. Abas šīs piemiņas dienas ir ļoti zināmas un atzītas mūsdienu sabiedrībā – ar īpašiem rituāliem un darbībām tās tiek svētītas katru gau ļot izteksmīgi. 11.novembrī arvien tiek aizdegtas piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā un tie ir svētki ģimenēs un tautā. Notiek plaši piemiņas pasākumi, arī paskaļi koncerti un svinēšana. Nedaudz citādi izskan Ziemassvētku kauju piemiņas daudzināšana. Tajā arvien piedalās jaunsargi un arī skautu un gaidu vienības. Šai laikā Ziemassvētku kauju vietās Ložmetējkalnā norisinās nedēļas nogales brīvdabas Ziemas nometne Baltais vilks: neatkarīgi no laika apstākļiem jaunieši dzīvo pašu iekārtotās nometnēš mežā, kaŗavīru teltīs, dodas pārgajienos un piedzīvo īstu izdzīvošanas, sadarbības un patriotisma skolu, jo tiek arī izglītoti par to, kas ir Ziemassvētku kaujas un ko tās devušas Latvijai. Šai laikā notiek arī citi Piemiņas pasākumi, kauju rekonstrukcijas, svinīgas uzrunas, ziedu nolikšana un svecīšu iedegšana kauju piemiņas vietā.
Mazliet citādi ir ar divām citā Kaŗavīru piemiņās dienām – 22.jūniju un 11.augustu, kuŗām, protams ir sava nozīme Latvijas kauju vēsturē, bet tās nav radušas tik izteiktu sapratni un atsaucību sabiedrībā.
Vēl īpaša situācija ir ar 16.martu, jo tas vismaz pēdējos gados ieguvis gluži kaŗavīru piemiņai neraksturīgu nokrāsu, kad, kā jau minēju aiz partiju cīniņiem bieži vien zūd pamatjēga – 2.Pasaules kaŗa laikā Vācu leģionā iesaukto kaŗavīru pieminēšana.
Otrs šīvakara Saurunu dalībnieks, Vīru kopas Vilki dalībnieks un kaŗavīrs arī pēc profesijas un pieredzes, Jānis Kušķis, savu vēstījumu veltīja kaŗavīru ētikai, kā mūsu tradīcijā tiek teikts, tikumam. Vēsturnieki, kuŗu pētījumiem viņš ieteica pievērst uzmanību, ir Arveds Švābe un Pēteris Birkerts. Viņi abi katrs no cita skatu punkta ir vērtējuši kaŗavīra dzīvesveidu, domāšanu, pasaules skatu. Tika uzsvērts tas, kas vispāŗ raksturīgs mūsu tradīcijai – vieliskā un garīgā pasaule ir VIENS. Tās nav nekādā veidā atdalītas vai šķirtas. Viens no tikumiem, kas nepieciešams, ir pēctecība – iepriekšējo paaudžu uzkrāto zināšanu, prasmju, tikumu, pārmantojamība. Ja pēctecība zudusi, cilvek kļūst par nodevēju un tādēļ iet bojā.
Pēc tā, ko var izsecināt Dainās, ir saprotams, ka tālākajā senatnē kaŗapulki bija gluži nelieli – tajos apvienojās tikai tuvi radi, pašu dzimta, savējie. Uz to norāda Dainas, kuŗās kaŗavīri dēvēti par bāleliņiem. Piebilstams arī tas, ka senākā karošana nebija ne tik nežēlīga, ne arī tik asinskāra, kādu mēs varbūt iedomājamies kaŗu mūsdienās. Drīzāk tā bija skarba sacensība, jo kaŗa, vai precīzāk, kā Dainās vēstīts, kariņu tematika bija raksturīga itin bieži – arī līgavas zagšana bija pilnīgi nepieciešama, nevis kā vulgarizēta spēle mūslaikos, bet gluži nopietna spēka parādīšana nākamajai sieva, ka viņas ņēmājs nav niekkalbis, bet spēj par savu gribu pastāvēt un arī zīme, ka viņš spēs savu sievu, dzimtu, sargāt un aizstāvēt. Arī to, ka viņam ir domubiedri un cīņasbiedri.
Laika gaitā kaŗavīru tikums zudis, it īpaši iesākoties kaŗavīru algošanas paradumiem, kad kaŗot gāja tai pusē, kuŗa vairāk maksā, bet nebija citas kādas motivācijas un idejas, par ko vai pret ko kaŗot. Vēl vēlāk nāca rekrutēšanas laiki, kad kaŗavīri būtībā tika piespiesti kaŗot, bet tā nekādi nebija pašu kaŗavīru ideja.
Sarunas gaitā izrisinājās likumsakarīg secinājums, ka svarīgākā lieta ne tikai kaŗa laukā, bet arī dzīvē, ir pašapziņa un pašcieņa. Īpašības, kuŗas nāk no tautas, no dzimtas pagātnes, un, kuŗas būtībā ieaudzina māte, -viņa ir tautas vērtību nesēja vispilnākā mērā, un tieši māte ir tā, kuŗa, kā Dainās teikts, audzina kaŗavīru. Uz šādas nots arī mūsu šīvara tikšanos noslēdzām, ar vēlmi un nepieciešamību stiprināt paši sevī un arī pārējā tautas daļā pašapziņu un pašcieņu.
Var piekrist šīvakara pirmā priekšlasījuma autora, Latvijas Kaŗa muzeja vēsturnieka Jāņa Tomaševska viedoklim, ka aiz mūslaikos spraigajiem politisko spēku cīkstiņiem šīs dienas sakarā, bieži aizmirsti tiek paši cilvēki, kaŗavīri, kritušie. Bet dienas sākotnējā doma taču gluži cilvēciska – kritušo biedru, brāļu, vīru, dēlu, tēvu, draugu pieminēšana.
Jānis Tomaševskis klausītājus iepazīstināja ar kaŗavīru pieminēšanas vēsturi pasaulē un Latvijā. Sākusies kā ģimenes, dzimtas tradīcija pieminēt kaŗā bojāgājušos, šī paraša kļuvusi par tradīciju un izplatījusies tautas un valsts līmenī. Kaŗavīru pieminēšanas nepieciešamība tā īsteni uzplauka pēc Pirmā Pasaules kaŗa. Vairākās Eiropas valstīs par kaŗavīru Pieminēšanas datumu izvērsies 11.novembris kā kaŗa beigu datums. Tas raksturīgi gan Anglijai, kuŗa kā valsts kaŗā necieta, bet tajā tomēr iesaistījās angļu kaŗavīri.
Raksturīgi, ka, piemēram, Anglijā, šai dienā tiešām tiek pieminēti kaŗavīri, bet netiek rīkotas nekāda veida militāras parādes vai dižošanās ar karaspēku. Tā ir samērā rāma, klusa diena, kad notiek piemiņas dievkalpojumi un 2 minūšu gari Klusuma brīži. Anglijai raksturīgā kaŗavīru piemiņas zīme ir sarkanu magoņu vainags, un šīs zīmes vēsture saistīta ar kāda dzejnieka dzejoli, kuŗu viņs bija veltījis savam kritušajam biedram ar stāstu par to, ka kaujas laukā pēc miera iestāšanās pirmās uzzied sarkanas magones. Anglijā jau pāris gadus pēc Pirmā Pasaules kaŗa beigām tika atklāta piemiņas vieta – Tukšās kapenes un pie tās notiek Piemiņās brīži, kuŗos piedalās valsts vadītāji un karaliskā ģimene.
Francijas vēsture mazliet atšķiŗas, jo tā kā valsts šai kaŗā smagi cieta Zem Triumfa arkas ir iekārtots Nezināmā kareivja kaps, uz kuŗu 11.novembrī dodas Piemiņas procesija. Sākotneji bijušas raksturīgas parādes, bet laika gaitā diena kļuvusi pāŗsvarā par ģimenes dienu, svinīgām pusdienām un vienkāršu kritušo pieminēšanu. Arī Otrais Pasaules kaŗš Francijai nesis smagus pārbaudījumus gan saistībā ar kaŗu pašu par sevi, gan arī ar Višī, sadarbošanās režīmu un ar Šarla de Golla darbību, kas pārmainīja uzsvarus un izcēla pretošanos, nevis sadarbību.
No Eiropas zemēm vissarežģītākajā situācijā, protams, ir Vācija un bieži pastāv uzskats, ka tā vēl arvien zināmā mērā nav tikusi galā ar savu kā kaŗa galvenā vaininieka sindromu. Daļēji tālab viņi Padomju armiju uzskata par atbrīvotājiem no pašu kaŗa vedēja un iznīcinātāja grēka. Mūsdienu Vācija savus kritušos kaŗavīrus piemin 2.Adventa svētdienā.
Latvijā ir ļoti daudz kaŗavīru piemiņas dienu – gan 11.novembris -Lācplēšan diena, kas tiek izcelta sakarā ar uzvaru 1919.gada Brīvības cīņās, gan 5./6.janvāris – Strēlnieku Ziemassvētku cīņu piemiņas diena. Abas šīs piemiņas dienas ir ļoti zināmas un atzītas mūsdienu sabiedrībā – ar īpašiem rituāliem un darbībām tās tiek svētītas katru gau ļot izteksmīgi. 11.novembrī arvien tiek aizdegtas piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā un tie ir svētki ģimenēs un tautā. Notiek plaši piemiņas pasākumi, arī paskaļi koncerti un svinēšana. Nedaudz citādi izskan Ziemassvētku kauju piemiņas daudzināšana. Tajā arvien piedalās jaunsargi un arī skautu un gaidu vienības. Šai laikā Ziemassvētku kauju vietās Ložmetējkalnā norisinās nedēļas nogales brīvdabas Ziemas nometne Baltais vilks: neatkarīgi no laika apstākļiem jaunieši dzīvo pašu iekārtotās nometnēš mežā, kaŗavīru teltīs, dodas pārgajienos un piedzīvo īstu izdzīvošanas, sadarbības un patriotisma skolu, jo tiek arī izglītoti par to, kas ir Ziemassvētku kaujas un ko tās devušas Latvijai. Šai laikā notiek arī citi Piemiņas pasākumi, kauju rekonstrukcijas, svinīgas uzrunas, ziedu nolikšana un svecīšu iedegšana kauju piemiņas vietā.
Mazliet citādi ir ar divām citā Kaŗavīru piemiņās dienām – 22.jūniju un 11.augustu, kuŗām, protams ir sava nozīme Latvijas kauju vēsturē, bet tās nav radušas tik izteiktu sapratni un atsaucību sabiedrībā.
Vēl īpaša situācija ir ar 16.martu, jo tas vismaz pēdējos gados ieguvis gluži kaŗavīru piemiņai neraksturīgu nokrāsu, kad, kā jau minēju aiz partiju cīniņiem bieži vien zūd pamatjēga – 2.Pasaules kaŗa laikā Vācu leģionā iesaukto kaŗavīru pieminēšana.
Otrs šīvakara Saurunu dalībnieks, Vīru kopas Vilki dalībnieks un kaŗavīrs arī pēc profesijas un pieredzes, Jānis Kušķis, savu vēstījumu veltīja kaŗavīru ētikai, kā mūsu tradīcijā tiek teikts, tikumam. Vēsturnieki, kuŗu pētījumiem viņš ieteica pievērst uzmanību, ir Arveds Švābe un Pēteris Birkerts. Viņi abi katrs no cita skatu punkta ir vērtējuši kaŗavīra dzīvesveidu, domāšanu, pasaules skatu. Tika uzsvērts tas, kas vispāŗ raksturīgs mūsu tradīcijai – vieliskā un garīgā pasaule ir VIENS. Tās nav nekādā veidā atdalītas vai šķirtas. Viens no tikumiem, kas nepieciešams, ir pēctecība – iepriekšējo paaudžu uzkrāto zināšanu, prasmju, tikumu, pārmantojamība. Ja pēctecība zudusi, cilvek kļūst par nodevēju un tādēļ iet bojā.
Pēc tā, ko var izsecināt Dainās, ir saprotams, ka tālākajā senatnē kaŗapulki bija gluži nelieli – tajos apvienojās tikai tuvi radi, pašu dzimta, savējie. Uz to norāda Dainas, kuŗās kaŗavīri dēvēti par bāleliņiem. Piebilstams arī tas, ka senākā karošana nebija ne tik nežēlīga, ne arī tik asinskāra, kādu mēs varbūt iedomājamies kaŗu mūsdienās. Drīzāk tā bija skarba sacensība, jo kaŗa, vai precīzāk, kā Dainās vēstīts, kariņu tematika bija raksturīga itin bieži – arī līgavas zagšana bija pilnīgi nepieciešama, nevis kā vulgarizēta spēle mūslaikos, bet gluži nopietna spēka parādīšana nākamajai sieva, ka viņas ņēmājs nav niekkalbis, bet spēj par savu gribu pastāvēt un arī zīme, ka viņš spēs savu sievu, dzimtu, sargāt un aizstāvēt. Arī to, ka viņam ir domubiedri un cīņasbiedri.
Laika gaitā kaŗavīru tikums zudis, it īpaši iesākoties kaŗavīru algošanas paradumiem, kad kaŗot gāja tai pusē, kuŗa vairāk maksā, bet nebija citas kādas motivācijas un idejas, par ko vai pret ko kaŗot. Vēl vēlāk nāca rekrutēšanas laiki, kad kaŗavīri būtībā tika piespiesti kaŗot, bet tā nekādi nebija pašu kaŗavīru ideja.
Sarunas gaitā izrisinājās likumsakarīg secinājums, ka svarīgākā lieta ne tikai kaŗa laukā, bet arī dzīvē, ir pašapziņa un pašcieņa. Īpašības, kuŗas nāk no tautas, no dzimtas pagātnes, un, kuŗas būtībā ieaudzina māte, -viņa ir tautas vērtību nesēja vispilnākā mērā, un tieši māte ir tā, kuŗa, kā Dainās teikts, audzina kaŗavīru. Uz šādas nots arī mūsu šīvara tikšanos noslēdzām, ar vēlmi un nepieciešamību stiprināt paši sevī un arī pārējā tautas daļā pašapziņu un pašcieņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru