Pārdomas JĀŅA dienai tuvojoties

Maruta Voitkus-Lūkina, Toronto Burtnieku draudzes krīve

Jānis ir dievība, svētums. Dievturība (dainās paustais pasaules uzskats, ar dievišķumu kodolā; katra daina ir kāda Dieva padoma šķautnīte, novērojums par to, kā darbojas universs) ir mūsu, latviešu, dabiskā reliģija. Tā nav dabas "dievināšana", tā ir ar gara acīm redzēšana, ka itin viss esošais ir dievišķas likumības saistīts un pausts.

Sensenos laikos, daudzus gadus pirms Ēģiptes ziedu laikiem, cilvēce bija novērojusi, ka zvaigznājs Orions (latviski "Jānis", sanskritā "jan", vēlāk romiešiem "Janus") it kā "paceļās" debess jumā un vienlaikus ar to saullēkta vieta pie debesīm nonāk vistālākā Ziemeļaustrumu debess malā. To dzejiski latvietis apraksta kā Jāņa cepures būšanu visaugstāk, vēl augstāk, pāri pār visu pasaulīti. Tad ir Vasaras saulgrieži, brīdis, kad zemes lode atrodas vistuvāk saulei. Tas ir svēts brīdis.

No šī jēdziena "Jānis-Orions-etc." ir atvasināti neskaitāmie "sargātāji" tēli, no kuŗiem viens daudz vēlāk ir Jēzus Kristus kristiānismā.

Jānis "nāk" pie cilvēkiem. Mēs svinam šo parādību ar svētu vielu sieru, kas ir veidots kā saule un ar medalu, kas ir agrākās "sōmas" aizstājējs. Sōma ir pašu dievību dzēriens, - reibinošs, pacilājošs (bet ne - apdullinošs).

Cilvēki savā neprātā bija pasākuši uz Jāņu ugunskuriem (3 dienas pēc vasaras saulgriežiem, jo kristieši bija ienesuši 24.jūniju kā Jāņa Kristītāja svinamdienu) cept šašliku, dedzināt auto mašīnu riepas, puslīdz pasīvi klausīties ziņģes un šlāgerus un ļoti aktīvi piedzerties un nosisties uz braucamiem ceļiem alkohola reibumā.

Pamazītiņām tauta atgriežas pie Vasaras saulgriežu (ap 21.jūniju) datuma, pie siera un alus (agrākā medalus vietā) un latviskiem lauku ēdieniem (pīrāgi, salāti, rudzu maize, sviests, medus) kā vairāk piemērotiem Jāņu mielasta ēdieniem, pie līgotnēm (līgošanas), pašu vainagu vīšanas, Jāņuguns dedzināšanas visu nakti, rasā mazgāšanās rītausmā.

Pašlaik ir pārejas laikmets. Atgriešanās pie seniem svētumiem ir pakāpeniska. Tā turpinās. Visās Latvijas malās ir ļaudis, kuŗi atcerās vai zin par senajiem Jāņiem un to vērtībām (pašlaik vēl apslēptām vai piemirstām) un katrs pa savam cenšas tos atkal ierādīt savā vidē. Tā Vilki un Vilcenes iet no sētas sētā un izdzīvo Jāņus ar attiecīgās sētas saimniekiem, lai tad turpmākos gados saimnieki varētu atsākto tradīciju turpināt. Ventspilī kāda uzņēmīga sieviete saaicināja līdzīgi domājošos savās lauku mājās un grāmatā vērdamās inscenēja pirmos "senos Jāņus" atjaunotajā Latvijā. Dainu kalnā šogad jau piekto gadu pēc kārtas nodibinājums Māras loks inscenē senos Jāņus, tajos piedaloties vairākām folkloristu un dievtuŗu vienībām.

Tās ir virsotnes. Jāņu svinēšana iekļauj vēl daudz cita. Jāņu ielīgošana iesākās jau ar siltāka laika iestāšanos, ar ganu līgotnēm, ar jaunu meitu dziesmām, starp kuŗām arvien vairāk skan līgo dziesmas, pamazām līgotnes ienāk sētā tuvāk mājām. Tad ir pošanās un gatavošanās posms, mājas kārtošana, tīrīšana, spodrināšana, siera siešana, alus brūvēšana, zāļu (kalmju u.c.) ienešana istabā, pušķošana ar meijām. Un tad tikai iešana no mājas uz mājām, ar sasveicināšanos dziesmā, apdziedāšanos, visu svētumu - lauku, laidara, pļavas, šķūņa, rīku utt utt aplīgošanu, ēdināšanu (kas ir šīs svētās norises-apdziedāšanas - kulminācija).

Papardes zieds. Papardes zieds nav pišanās. Papardes zieda meklēšana ir mistiska, sakrāla norise, kuŗā cilvēks meklē sevī un otrā dvēseļu sazināšanās valodu. Jāņu nakts, būdama, auglības svētku (visi mūsu saules gadskārtas svētki ir auglības svētki) apoteōze, pieļauj divu cilvēku dvēseļu saprašanos apstiprināt arī miesiski, ekstātiski, tikai jāatcerās, ka tā ir kulminācija, ne - rotaļa un ne - tīksmināšanās vai visatļautība.

[Tas ir sensenās tradīcijas hieros gamos atspulgs, ka šajā naktī satikās ("satikās" latv. val. nozīmē "coitus") Dievs ar Dievi, Debestēvs ar Zemesmāti - vēsturiski: mirstošā Dieva pārstāvis/ķēniņš/vēlākos laikos kāds jauns vīrietis/upuris ar Dieves pārstāvi/valdnieci/vēlākos laikos svētu jaunavu utt.; mūsu tradīcijā pirms 5000 gadiem, Dievadēli ar Saulesmeitām; vēlāk, ar zemkopības iestiprināšanos mūsu senčos, rudzu ziedēšanā.]



Foto: Biruta Vrubļevska

Guntas Saules piebilde: Maruta Voitkus-Lūkina ir Latvijā daudzviet pazīstama dievturības gara uzturētājā, cilvēks ar nopietnu garīgu pieredzi un attieksmi pret dievturību  - jau kopš 1992.gada viņa katru gadu 3x3 nometnēs stāsta par dievturību un kopš 2009.gada piedalās arī Dievturu nometnēs, sākotnēji kā lektore, vēlāk arī pati kā nometņu rīkotāja. Arī šogad Marutas vīkšta nometne norosināsies Mazsalacā laikā no 27.-31.jūlijam. Par to vairāk rakstīs mūsu e-dienasgrāmatā.

Raksts tapis gluži nejauši - bet kas to zin, vai tik ļoti nejauši mūsu ar Marutu satrakstē, vienkārši pārrunājot dievturības jautājmus un nopietnību. Maruta to rakstīja kāda laikraksta žurnālistei un arī man. Redzēsim, vai arī lairakstam ;sis nopietnais tēmas izvērsums būs licies saistošs.