Tās bija divas dienas no vietas ar Village Huron / Ouendat - vienas no Ontario provinces pirmiedzīvotāju cilts ļaužu seno mājokļu rekonstrukcijām, ar Saint-Marie au pays-de-Hurons Ontario Midlandē - kaut kas līdzīgs mūsu Brīvdabas muzejam, vien atšķirība tā, ka šeit ir stāsts par senākiem laikiem un viss, kas šais mūzejos ir uzcelts, ir rekonstruēts, nevis pārcelts no kādas vietas, jo nekas tāds konkrēts jau nav saglabājies realitātē vien arheologu un vēsturnieku pētījumos.
Saint-Marie Brīvdabas muzeja stāsts ir saistīts ar 1639.gada notikumiem tieši šajās pat vietās un Jezuītu misionāru ierašanos pie pirmiedzīvotājiem hūroniem (vai vendetiem) Ontario Midlandē ar mērķi viņus pievērst kristīgai ticībai. Muzejā ir gan celtnes, kādās dzīvoja saimnieciskās un līdzsvarotās hūronu cilts ļaudis, gan arī mājas, kuŗās visnotaļ skarbos apstākļos mitinājās jaunie mūki. Šobrīd muzejā jauki saimnieko un par gidiem un stāstniekiem darbojas jauni vēstures interesenti - studenti, no kuŗiem dažs labs par savu nākotnes amatu un darbības jomu izvēlējies skolas bērnu mācīšanu. Jaunie muzeja darbinieki šeit nodarbojas arī ar senajiem amatiem, pin mokasīnus (senos ādas apavus, nedaudz līdzīgus mūsu pastalām vai senajiem zābaciņiem), iekārto senās mājas, kurina tajās ugunskurus un rada visnotaļ atbilstošu vidi un sajūtu. Viens no mūsu stāstniekiem šai pašā apkārtnē arī bija uzaudzis.
Senie ļaudis kukurūzu, kas bija viena no viņu galvenajām uzturlietām, kaltēja un uzglabāja sasietu saišķos pie māju griestiem. Mūs gan samulsināja plastmasas kukurūzas saišķi, bet vietējie muzeja apdzīvotāji un stāstnieki vēstīja, ka pie īstajām kukurūzām nākot mieloties apkārtnes zvēri un putni un muzeja darbiniekiem ir bažas, ka tie var uzbrukt apmeklētājiem, tāpēc lai šādu risku izslēgtu, izmanto plastmasu.
P.S.: Muzeju nosaukumi še manā stāstījumā rakstīti franču valodā, kas ir otrā valsts valoda Kanādā un visos lielākajos un nozīmīgākajos mūzejos un kultūras iestādēs informācija un uzraksti ir abās valodās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru