Ar mākoņainu un miglainu virmojumu sācies rīts, ar možām un aizrautīgām sarunām pilns brauciens cauri Latvijai – no Rīgas lejup uz Sēliju. Nezin kāpēc, šķita, ka tai vajadzēja būt gludai kā galdam, bet aizgriežoties no Neretas Aknīstes virzienā un tuvojoties Bebrenei arvien vairāk par sevi liek just Sēlijas pakalni – tagad jau vairs neatceros, kur par tādiem dzirdēts, bet grozoties pa līkumotajiem un paugurainajiem ceļiem, šāds vārdu salikums nāk prātā un nu jau vairs par „gludo” Sēliju nedomāju.
Par salām šai pusē dēvē vairāku māju pudurus. Vieta, kuŗā viesojamies šai reizē ir Putnu sala. Kad ieripinām Putnu salā, parasti pāris metru platā Dviete noklājusies visā ielejas pļavas platumā un atgādina rāmu ezeru, nevis upi. Šie nav gadsimta plūdi, kādi parasti notiekot reizi 50 gados, tāpēc līdz saimniecības ēku pamatiem ūdens nav pacēlies, bet uz pļavu vedošais ceļš skaisti ieslīd ūdens klajumā. Tad Putnu sala patiešām kļūst par salu. Dvietes paliene dabā ir īpašā putnu vieta ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā, jo pārlidojošiem putniem tā ir pulcēšanās, barošanās, atpūtas un pārdomu vieta pirms ceļa tālāk uz mītnes vietām, bet ir gana daudz arī to putnu, kas Dvietē raduši mājvietu visas vasaras garumā. Dviete ir svarīga arī ragainajiem zālēdājiem – še mīt krietns pulks savvaļas govju un zirgu, kuŗi naski tiek galā ar apkārtnē labprāt augošajiem kārkliem, ko ļaudis nespēj izkopt, kādā ātrumā tie pēc nocirpšanas ataug. Tātad šeit ainavas kopšanai noder govis un zirgi un tiem savukārt piemērota šāda ainava. Kā jau liecina Bebrenes nosaukums, šī ir vieta, kur godā celts bebrs un bebra „sieva” bebrene. Ja citviet Latvijā bebrus lamā un par viņu nedarbiem skaišas, tad Bebrenē māca, kā bebru var izmantot un ar to sadzīvot. Bez bebru un lielo zālēdāju dzīvības un vides projektiem, patlaban Dvietes palienē tiek izcelts arīdzan griežu pļavu projekts. Bet to lūkosim un par to stāstīsim citā reizē. Griežu dziesmu klausīties braukt varēsim jūlijā.
Bet šai sestdienā mēs sapulcējāmies Putnu salas Gulbjos, lai runātu, pirmām kārtām par Gadskārtām, par laika un dienas skaitīšanu baltu un latviešu tradīcijā. Protams, ka sākām semināru ar iepazīšanos, - ar katra klausītāja un dalībnieka īso stāstu par sevi. Iepriecināja, ka klausītāju vidū pārsvarā bija tuvējās apkārtnes ļaudis – Linda un Genādijs no Asares, neliela miesta Aknīstes tuvumā, Jefrosinija, tepat no Bebrenes, Gunta, Lolita un Jānis no Lielvārdes.
Pie stāstītājiem šai reizē piepulcēsim arīdzan bebrenieti Benitu Štrausu, Dvietes palieņu pļavu tūrisma un informācijas centra vadītāju (?). Tieši Benita bija pirmā šī semināra vēstītāja ar stāstu par VIETU, kuŗā esam. Un viņas stāsts jau šī raksta sākumā ir mazliet pārstāstīts.
Bet semināra tēmas sākam risināt ar Edgara Alkšņa stāstījumu par gada ritējumu caur ķīmiju, bioķīmiju, par to, ka pasauli zinātniskā valodā dažkārt vieglāk izstāstīt ķīmijas, nevis fizikas valodā.
Ināra Heinrihsone savu stāstu būvēja uz skaitļiem un skaitīšanu, bez kā neviens kalendārs nevar iztikt. Tukuma muzejā glabājas kāda īpaša lietiņa, kuŗa nodēvēta par vīriešu rotu un kuŗas lietošanas laiku arheologi saista ar 12.-13.gadsimtu. Bet varbūt, ka ir mazliet citādi un tā ir kas vairāk kā tikai rota, bet arī rīks, ar kuŗa palīdzību tikt pie pareizas dienu un varbūt arī gada saskaitīšanas.
Andrejs Broks laika, gada un mūža norises un skaitīšanu sasaistīja ar zīmēm un rakstiem. Vidū jūŗas, vidū lauka, vidū gaisa. Andreja stāsts bija par vidu kā visa sākumu – par vidu (vai centru) kā dvēseles kodolu, par vidus sasaistītību. Par to, ka katra, - cilvēka, tautas, valsts vidus apzināšanās ir visa pamats un TAS būtu arī jāmāca mūsdienu jaunākai paaudzei, - ar vidus izpratni un redzējumu, ar pašu tautas apzināšanos vidū būtu jāmāca pasaules redzējums.
Uldis Zandbergs deva savu skatījumu, sēļu zintnieces Andželikas Tamašas pasaules redzējumā balstītu zināšanu un pieredzes krājumu par to, kā mums būtu jāskaita laiks. Vai pareizāk sacīt diennakts kā esam pieraduši, vai tomēr naktsdiena, jo mums gana saprotams ir pieņēmums, ka nākamā diena sākas iepriekšējās dienas vakarā.
Semināra priekšlasījumus esam iecerējuši iespiest turpmākajos Ugunsrita numuros.
Bet ar šo jau vēl Sēlijas diena nebūt nebeidzās. Atvadoties no Gulbjiem un Putnu salas mēs vēl uzkavējāmies Bebru mājā, kur izveidota nopietna ekspozīcija par bebru, par viņa dzīvi un paradumiem, kā arī par sadzīvošanu ar bebru un viņa klātbūtnes saimnieicku izmantošanu. Te varējām to bebru negaidīti mīksto kažociņu pataustīt, kā arī apmierināt savu ziņkārību un nobaudīt bebru sekrētu veselības un spēka dziru. Ir teikts, ka tā īpaši noderīga un ieteicama vīriem, bet arī sievas negribējām palikt malā un savu ziņkārību uzzināt, kā tā dzira garšo apmierinājām. Bija laba!!!
Paldies Benitai Štrausai par viesmīlību, uz tikšanos un sadarbību turpmāk.
Paldies Daigai Kalniņai par šo valdzinošos ieteikumu – ar Gadarites semināru viesoties Bebrenē.
Bet mūs šai vakarā ceļš vēl ved uz Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtas mājām, tagad muzeju Riekstiņiem – gan ar mazu maldīšanos (bebru dziru sadzērušies aizbraucām pa taisnāko ceļu un gandrīz atdūrāmies Jēkabpilī, bet vietām Latvijā ceļarādītāji tomēr ir:) un tad lai vai kā līdz gluži tumsā tomēr nonākam Mūsmājās. Neticami, bet esam te, mājā, kas pilna dzīvības. Un, lai arī prātā zinu, ka tas ir muzejs, tas nakts apciemojums uzbūra gluži neparastu sajūtu, ka mājas saimnieki tik tagad devušie pie miera un darbarīki nolikti vien uz nakti, bet rīt ļaudis modīsies un tos atkal ņems rokās un dosies darbos. Riekstiņu patlabanējā saimniece Ilze Līduma mūs gaidot iedegusi gaismu pagalmā, lai mēs Riekstiņos iebrauktu gaismā kā bijām gribējuši. Un tad sākas ... izskrienam cauri Riekstiņiem ātri, - vāgūzis, klētis, saimnieku istaba ar tik zemu durvju aplodu, ka nākas krietni pieliekties – mājas gariņu uzrunājot. Arī tā varam – lai arī ātrā tomēr tik cieši savītā stāstā iespējam gan Ilzes vērstīto Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves un tai līdzi dzimtas stāstu sadzirdēt, gan viņa dzeju iedziedāt un Mūsmāju pļavās vākto zālīšu Ilzes vārīto tēju baudīt. Jā, tā bija – gluži kā Muzeju nakts Riekstiņos – virs galvas Pilnmēness rotājas savā miglas dārzā un apkārt elpo Mūsmāju, vēl tālāk Latvijas pasaule un Dzīvība. Patiesība un mirdzošas acis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru