Atmiņas un Piemiņas stāsti

Gluži parastā ziemas vakarā pulcējāmies mūsu Sadraudzes Dzīvesziņas skolas tikšanās vakarā lai pieminētu, piesauktu un atcerētos Oļģertu Tālivaldi Aunu. Ja Oļģertam Zemes dzīves ceļus minot, mēs no skaļiem vārdiem bieži vairījāmies, tad tagad, viņa dvēselei jau Viņsaules ceļus staigājot, mēs arvien biežāk viņu dēvējam tādu, kāds viņš bija daudzus savas dzīves gadus - par latvju jaunāko laiku Balto Tēvu. Nu viņš piepulcējies tiem viedo pulkiem, kur mīt Krišjānis Barons, Jēkabs Graubiņš, Eduards Detlavs, Gunārs Freimanis...

Šai tikšanās vakarā ritinājās atmiņu pavedieni gan no tuvākiem, gan tālākiem laikiem. Teju vai ikkatrs, kas bija atnākuši Oļģertu pieminēt, bija ar viņu saticies un  bija pabijuši viņa dzīvoklī, dievtuŗiem, baltu filologiem un pētniekiem zināmā vidē, paša Oļģerta sarūpētā bibliotēkā, kur glabājās milzīgs daudzums grāmatu par baltu vēsturi un kultūru. Tik daudzi no mums bija sarunājušies ar Oļģertu, uzklausījuši viņa viedos vēstījumus, domas un stāstus, kopā darbojušies latviskuma labad - gan latvju kultūras ļaužu kapus apzinot, gan citus tautai svarīgus jautājumus risinot.

Vairāku sanākušo dzīves ceļš bij' tik ļoti savijies ar Oļģerta dzīves ceļu, ka dažs labs stāstu pavediens aiveda paša dzīves stāstos. Un arī tas liecina, ka Oļģerts ir liela Latvijas un Baltijas vēstures posma svarīga Klātbūtne - viņš pats sevī ir nesis milzīgu un svarīgu daļu no Latvijas esības, no latvju un baltu senās un jaunākās  vēstures. Gan ar savu dzīļo un nopietno vēsturnieka skatījumus meklēdams un pētīdams tik senos vēstures notikumus, par kuŗiem grūti ko jaunu atrast un no jauna pierādīt, gan izzinādams latviešu literatūras un mākslas  pieskārienus un saskaršanos ar seno tautas Dzīvi, pasaules skatu un Dieva izziņu un Apziņu.