par Tupešu Jāni pašu ...

... un viņa viesošanos Latvju Dievtuŗu sadraudzes Dzīvesziņas skolā šī gada Sala mēneša 23.dienā Pilnmēness laikā. Lai arī tikšanās dalībnieku pulks bij’ šai reizē neliels, tomēr tas nekādi nemazināja tikšanās vērtīgumu pašu par sevi. Tupešu Jānis pats sevi dēvē par melno svēteli, jo ir gluži nepieradināms un dažkārt varbūt arī nesaprasts dievtuŗu vidē kā šeit Latvijā, tā arī Amerikā.

Jānis pusi gada dzīvo Latvijā un pusi gada Amerikā un abas šī zemes dēvē par mājām. Tās abas viņam gluži līdzīgā veidā ir tuvas – gan ģimenes, gan domubiedru, gan dabas dailes dēļ. Dievturīgu pārliecību, - un Jānis vairākkārt uzsvēra, ka tā patiesi ir pārliecība, - viņš ieguvis tik kādā divdesmit piektajā dzīves gadā, kad pēkšņi sapratis, ka vēlas būt latvietis. Tas patiesi ir jāizvēlas un jāsaprot, it īpaši tad, ja cilvēks nonāk citā zemē vai piedzimst jauktā laulībā un varbūt jāizvēlas arī tad, ja piedzimst Latvijā latviešu vecākiem, - tad vienīgi tā izvēle ir vairāk nevis kā izvēle, bet kā apzināšanās.

Nu, lūk, un tad, kad Tupešu Jānis nonāca pie šīs apzināšanās un sapratnes, viņš diezgan ātri atrada sev latviešu meiteni par sievu, kāda bija viņa vēlme, un viņiem abiem nāca latviešu bērni, kāda arī bija viņa vēlme. Un latviešu bērni tika vesti uz latviešu skolām un uz latvisku vidi, un paši vecāki veidoja tradicionāli latvisku vidi paši sev un mācīja un palīdzēja to tādu veidot arīdzan citiem – i tiem, kuŗi dievtuŗu sanākšanās pulcējās, i tiem, kuŗi uz 3x3 nometnēm brauca, i citur. Tātad, viņi nonāca ļoti latviskā vidē un tradicionāli latviskās vides kopšanā - iesaistījās gan Dievsētas būvēšanā, gan Jānis pats ilgus gadus vadīja Piemares Dievtuŗu draudzi.

Vēl par Tupešu Jāņa atziņām. Tā īpaši Jānis saka, ka viņš ir bezdievis un tai pat laikā pārliecināts Dievturis un arī dievu-turis, jo tur cieņā un apziņā gan augstāko Dieviņu, gan citas dievības – Jumi, Laimu, Māru, Pērkonu... Tā sajutu, ka tuvākais Jānim ir Jumis un pēc tam atradu, ka Jānis to paudis arī Latviskajā Dieva padomā – viņa un Siliņu Jāņa savulaik kopizdotajā laikrakstā. To, ko Tupešu Jānis dēvē par „bezdievību”, nav tik viegli sarunā klātnebijušam izskaidrot, bet doma ir tāda, ka Dieva it kā nav. Ir Lielās Dabas un Visuma likumības un likumsakarības, bet pats Dievs ir cilvēka izdomāts viņa augstākajā apziņā, kas ir laika gaitā evolūcijas procesā pilnveidojusies smadzeņu daļa. To, ka Viņš ir izdomāts it kā apliecina arī tas, ka ļaudīm priekšstati par Viņu laika gaitā mainījušies un arī tas, ka katrai tautai (vai senatnē ciltij) tie ir dažādi.

Jānis ir zinātnieks, dabaszinātnieks, matemātiķis, skolotājs... naturālists – daba-ists, kā viņš pats šo jēdzienu tulko latviski. Un par latvisko tulkošanu, latvisko runāšanu un latvisko rakstīšanu arīdzan Tupešu Jānim ir savs pārliecināts viedoklis: ir svarīgi lietot Endzelīna pareizrakstību latviešu valodā, - tas viens; ir svarīgi savējos uzrunāt uz TU; ir svarīgi saprast, ka it kā smalkās uzrunas formas, kā „kungs” un „kundze” nav latviskas dabas izteicieni un mums būtu naski vien jāradinās vaļā no paradumiem tos lietot savstarpējā saziņā. Tā nu sanāca, ka mums šai jautājumā izvērsās visnotaļ plaša domu apmaiņa – katram te savs skatījums un sava pieredze.

Ak, jā, un Tupešu Jānim ir savs viedoklis arī par tradicionāli latvisko vārda un uzvārda rakstību – viņš aizvien kopš latviskās pārliecības nostiprināšanās laikiem to lieto tādā formā, kā es rakstu, Tupešu Jānis, un nekā citādi. Un vēl reizēm, - Tupešu Jānis pats. Par viņa pārliecības stiprumu liecina arīdzan tas, ka pat tad, kad viņš bija Latvijas Republikas Integrācijas lietu ministrs, uz viņa kabineta durvīm skaidrā latviešu valodā bija rakstīts Tupešu Jānis. Tradicionāli tas apliecina to dzimtu (vai vietu), no kuŗas cilvēks nāk. Jānim ir savs pamatīgāks skaidrojums, kāpēc tā būtu pareizāk darīt un mēs esam saņēmuši gandrīz apsolījumu uz rakstu par to kāpēc.

Jau ne reizi vien kādos stāstos, sarunās vai vēstījumos ļaudis ir pauduši to īpašo dzimtas un bērnības vietas nozīmību – tās vietas nozīmību, kur šūpulis kārts un tās vietas atcerēšanos visas dzīves gaŗumā. Vairākkārt mūsu sarunā Tupešu Jānis pieminēja un piesauca zemi, no kuŗas nācis un kur vēl joprojām ir sastopami stipri Tupešu koka atzari – par Liepājas puses, valodā, dabas ainavās un melodijās izteiksmīgajām vietām, Otaņķiem un Nīcu. Ar otaņķietēm ir itin bieži vēl joprojām sadziedāts un arī šai vakarā Jānis atminējās kādu tās puses dziesmu nodziedāt – to par bitīti, kuŗa ziedus lasa pusdienā un par māsiņu, kuŗa gavilē rītā un vakarā, bet ne launagā un citkārt pūru loka... Jānim ir spilgtas bērnības atmiņas no savas puses, jo līdz septiņu gadu vecumam jau viņam laimējās Latvijā dzīvot – tad gan, lai naidīgā vara neaizsūta uz citām zemēm, bija jāmūk pašiem uz kaut mazliet vēlamāku zemi, jo tēvs strādāja policijā un tad jau te Latvijas tā laika varas paspārnē dzīves nebūtu tā vai tā. Tā notika, ka pēc dažu gadu dzīves „dīpīšu” nometnē Vācijā, ģimenes tēvs dabūja apsolījumu darbam Amerikā un visa ģimene devās turp. Arī Amerikā ir izjusts īpašais Dabas valdzinājums pie Lielās Aizas (vai Kanjona, kā mēs to dēvējam Latvijā) vai pie Niagāras ūdenskrituma. Savu dabas cilvēka esību Tupešu Jānis apliecinājis arīdzan stādot simtiem koku Amerikas kontinentā. Un skaidrs, ka Zemi, kuŗā tu esi stādījis kokus, droši var saukt par Mājām.

Šai reizē Jānim bija vēlme ne tikai stāstīt par sevi, bet arī iepazīties ar mums un mūsu ceļiem. Kas arī gluži likumsakarīgi, jo tik bieži mēs dabūjam klausīties citu stāstus, bet ne vienmēr tiekam pie savu stāstu izstāstīšanas, kas arī ir ne mazāk saistoši, īpaši un nozīmīgi gan pašiem, gan citiem, gan tautas kopsakarā. Tad nu – kā tika rakstīts aicinājumā – dalīšanās stāstos, ceļos, pieredzēs un skatījumos arī notika. Un tuvināšanās un saprašanās lauku tas tikai stiprināja.

Tagad gaidīsim Jāni atpakaļ no Spānijas, kur viņš nopelnījis pāris atpūtas un atslodzes nedēļas kopā ar savu dzīvesdraudzeni Māru un tad jau redzēsim – ja kādu brīdi dažādu ieganstu dēļ sadarbība starp Tupešu Jāni un Sadraudzi bija pajukusi, mēs nu ceram to atjaunot un stiprināt no jauna.

Tikšanās albumu skatīt šeit (foto: Viesturs Kurmis)