Par iedvesmu šai sarunai kalpojis Alža Rozentāla raksts, kuŗu pilnībā varēsim lasīt UGUNSRITA Rudens numurā. Šeit neliels fragments:
Ja uztvertu
Latviešu reliģiju kā koku, tad ir jāatzīst, ka senā koka sen vairs
nav. Tomēr no senā koka ir palicis ļoti daudz sēklu (dainas ir kā
Latviešu reliģijas sēklas, kas satur Latviešu reliģijas DNS). Un no šīm sēklām
var izaudzēt jaunu koku. Iestādot sēklu dažādā vidē, koks var izaugs
mazliet atšķirīgs – saulainā vidē kuplāks.
Man liekas,
ka Latviešu senās reliģijas vienotība tiek pārspīlēta. Kuršiem, zemgaļiem,
latgaļiem un sēļiem varēja būt katram savs Latviešu reliģijas paveids.
Arī lībieši mums ir atstājuši savas zināšanas.
Turklāt
Latviešu reliģija nav kāda cilvēku koncila ar balsu vairākumu apstiprināts
vienīgais pareizais dogmatiskais variants. Latviešu reliģija ir īpašu zināšanu
un gudrību kopums, kas krājies gadu tūkstošiem. Nederīgais atkrita, derīgais
saglabājās un vairojās. Viss ir kustībā, attīstībā.
Tāpēc
iestādot dainu sēklas, mēs acīmredzot iegūsim nevis vienu koku, bet gan krāšņu
dārzu, kuŗā būs dažādi koki un augi.
Viedas atziņas nāk no viena vienota avota, nevis "krājas". Nekas nekrājas laiku gaitā, izņemot materiālistiskās zināšanas, pārējais laiku gaitā tikai aptumst, attālinoties no sākotnējā avota.
AtbildētDzēstPar to koku, hm, kā to ņem... It kā nebūtu, it kā būtu, gluži kā veca, pāraugusi ābele dārzā ar aplauztiem zariem. Tomēr tā pastāv un par to nevar teikt, ka tā vairs nav.