Mūsu šīsdienas sarunas tēma ir Vērtības. Kas ir vērtības politikā, attiecībās utt. Kas ir paliekošais un kas mainīgais? Un kas ir vērtību sistēma un kas tās pamatā? Mēs varam ņemt palīgā A.Maslova vajadzību piramīdu, ko pazīst ikviens, kas mācījies psicholoģiju vai par to interesējies. Maslova vajadzību piramīda ir pakāpju sistēma. Uz zemākā pakāpiena, tās pamatnē ir Fiziskās vajadzības (nepieciešamība pēc ēdiena un dzīvesvietas. Uz nākamā pakāpiena atrodas nepieciešamība pēc drošības, tad nepieciešamība pēc cieņas. Utt. Un tās virsotnē – nepieciešamība pašizpausties, īstenot savas spējas. Būtībā tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu „cilvēce” atrodas piramīdas virsotnē, jo cilvēci veido dižgari.
Mūsu Tradīcijā cilvēka ķermenis sastāv no vieliskā auguma, veļa un dvēseles un līdzīgi mēs varam izdalīt trīs nepieciešamību pamatjomas: tā ir fiziskā joma un fiziskās nepieciešamības, tad – sociālā joma un sociālās nepieciešamības un visaugstāk – garīgā joma un garīgās nepieciešamības. Un ir skaidrs, ka gluži tāpat kā piramīdas veidols ir pamatnē platāks un virsotnē šaurāks, arī to ļaužu skaits, kuŗiem ir svarīgi apmierināt arī garīgās vajadzības līdztekus fiziskajām, ir salīdzinoši mazāks, nekā to skaits, kuŗiem būtiski apmierināt tikai fiziskās vajadzības.
Būtībā par vērtību mēs varam uzskatīt to, kas nodrošina pastāvēšanu. Un kādām ir svarīgi tikai, lai viņš būtu paēdis, siltumā, lai viņam būtu jumts virs galvas un lai viņš justos droši. Pārējais ir otršķirīgs. Citam svarīgas ir arī sociālās nepieciešamības. Vēl kāda svarīga nianse ir vērtību mainīgums vai nemainīgums. Mēs varam padomāt, kuŗas vērtības ir vērtīgākas – mainīgās vai mūžīgās. Un te mēs ieraugām, ka dažas it kā praktiskas vai pat materiālas vērtības ir mūžīgas. Vai tad par tādām mēs nevarētu dēvēt, piemēram, tradicionālās prasmes. Arī šai rudenī daudzi ļaudis devās pie seno amatu pratējiem un apguva pīt grozus, adīt cimdus vai darīt vēl ko līdzīgu. Šķiet, kādēļ gan tas būtu vajadzīgs, ja to visu taču var nopirkt. Varbūt, ka šajās prasmēs slēpjas vēl kas cits un tās nav tikai materiālas dabas prasmes. Jo vairāk prasmju cilvēks apguvis, viņš ir izdzīvot spējīgāks dažādas situācijās, kuŗās tāds, kas nebūs šīs zināšanas apguvis, jutīsies apjucis. Tātad, praktiskas prasmes paplašina arī citas spējas un praktisko domāšanu.
Vēl par mainīgām vērtībām runājot, tās būtībā ir vērtības, kuŗas ir cieši saistītas ar vietu un laiku. Piemēram, nonākot Ziemeļos, cilvēks vieglāk spēs izdzīvot, ja viņš pratīs medīt un apstrādāt medījumu, bet šī prasme nedos neko vietā, kur nav jāmedī zvēri. Taču ir arī tādas vērtības, kas faktiski ir iedomātas vērtības, piemēram, moderns apģērbs vai citas lietas, kas saistītas ar pārejošo laiku un uzskatiem. Taču paaudžu konflikti visbiežāk ir saistīti tieši ar priekšstatiem par šīm, pārejošām vērtībām. Kurpretī tradicionāls ir tāds, kas ir vairākās paaudzēs pārbaudīts un atzīts par labu esam un noderīgu.
Vajadzību skalu bieži mēdz salīdzināt ar vēlmju skalu. Un mēs ne vienmēr spējam pareizi sadalīt, kas ir mūsu vēlmes un kas ir vajadzības. Un še mēs varam veidot jaunu piramīdu, kuŗas pamatā ir vajadzības, augstāk – vērtības un virsotnē ideāli. Ceļš no vajadzībām pie ideāliem virzās caur vērtībām un to izpratni. Ideāli ir cieši saistīti ar mērķi un tie savukārt nebūtu šķiŗami no pasaules uzskata vai reliģijas. Kas tad ir piepildīta dzīve? Droši vien laimīga dzīve. Bet kas ir laime?
Valdis: Laime ir dinamiskas harmonijas stāvoklis.
Mēs varam meklēt kādu ideālu vietu, vidi, kur būt laimīgiem un pieņemt, ka tā ir lauku vide. Un kādā veidā vide, dzīves telpa laukos vai pilsētā ir saistāma ar vērtību. Mēs taču varam pieņemt to, ka mantota māja laukos ir vērtība, dažam varbūt neapzināta vērtība. Un tas skaidri norāda to, ka būtībā lieta, materiāla vērtība arī ir izmantojama ideālu sasniegšanai.
Bet runājot par kultūru, ko daži vēlētos padarīt par tirgus preci. Kā tad mēs to vērtējam. Kā lai mēs vērtējam, piemēram, kapu tūrismu, ko atsevišķa RD amatpersonas tagad akcentē kā peļņas iespēju. Vai mēs vēlamies pieļaut, ka mūsu Svecīšu vakaru kā kādu teātri brauktu skatīties ārzemju tūristi?
Un vēl par kultūru – ir taču arī t.s. masu kultūra. Zemāko vērtību kults. Kas un kādas vērtības kopj un izcel pusaudžu preses izdevumi? Kā to slejās tiek vērtēta, piemēram, draudzība un attiecību veidošana? Kas no žurnālistu skatu punkta tiek turēts kā vērtīgs un kuŗa meitene gūs vislabāko draugu: un še ne mazums svarīgi tiek vērtēts tas, vai viņai ir pietiekami moderns apģērbs un apavi un puisim savukārt izredzes ir atkarīgas no spējas dižoties kādā klubā.
Runājot par to, kas tad īsteni veido personības kvalitāti – visdrīzāk redzesloka plašums. Un svarīga šajā situācijā ir saikne ar arhetipu, ko savukārt veido senā kultūra, tradicionālā kultūra. Tas ir psihologu viedoklis, ka apzināta saiknes uzturēšana ar savu arhetipu cilvēkā uztur laimes stāvokli. No kurienes gan nāk laimes sajūta ļaudīs tādās zemēs, kuŗas mēs skaidri redzam kā nabadzīgas un varbūt pat nedrošas, ja ne no šī – ļaužu laimi veido saikne ar lietām, kas veido arhetipu. Tātad, ar tradicionālām vērtībām un ar tradicionālo kultūru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru