Kas Latvijā ir svēts? Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansējuma piemērošana.

2018. gada XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Publicitātes foto.

Ko īsti nodrošina Sakrālā matojums finansēšanas likums? Tiešāk, kas slēpjas aiz cēliem sakrālā mantojuma saglabāšanas uzstādījumiem?

2010. gadā uz Latvijas Dievturu Sadraudzes (LDS) vēstuli par LDS diskriminējošo juridisko statusu Latvijas likumu kontekstā, salīdzinoši ar tā sauktajām tradicionālajām reliģijām, par Dievturības kā būtisku latviskās kultūras garīgā mantojuma daļu un tās vietu Latvijas kultūrpolitikā un izglītībā, kas tika adresēta Latvijas Ministru prezidentam un Garīgo lietu padomes vadītājam Valdim Dombrovskim, tika sniegta Tieslietu ministrijas, Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kopēja atbilde.

Atbildes vēstulē, protams, tika apgalvots, ka, balstoties uz Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumā ietvertā regulējuma (prettiesiska autoritāra režīma laika regulējums) vēsturiskās iztulkošanas metodi, esošā situācija juridiski ir ideāli sakārtota.

Atbilde noslēdzās ar zīmīgu Valsts sekretāres vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas norādi Sadraudzei: “Nobeigumā vēlos norādīt, ka Latvijas tautas garīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viennozīmīgi atbalstāma, tomēr konkrētajā gadījumā būtu jāspēj nodalīt kultūru no attiecīgās reliģiskās konfesijas reliģiskās darbības”
Būtu bijis labi, ja arī šāda trīs ministriju atbilde juridiski precīzi būtu spējusi norādīt robežu pa kuru valsts pārvalde nodala kultūru no dievestības (reliģijas), un reliģiskās darbības, it sevišķi Dainās ietvertās dievestības gadījumā un kā tas tiek attiecināts uz citām reliģijām.
Diemžēl praksē redzams, ka katrā gadījumā ir cita mēraukla.

Šajā norādē ietvertā konsekvence Sakrālā matojuma finansēšanas likuma gadījumā prasītu, lai valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu, tajā skaitā Latvijas dievnamu, un reliģisko rituālu priekšmetu, kā nacionāli nozīmīgas kultūras mantojuma daļas saglabāšana nākamajām paaudzēm finansēšana būtu nodalīta no reliģiskās darbības, jo, pretējā gadījumā, tā rada nevienlīdzīgu valsts pārvaldes attieksmi un neatbilstošu likumu normu piemērošanu pret reliģiskajām organizācijām un Kultūras ministrija ar sakrālā kultūras mantojuma saglabāšanas finansu līdzekļiem nodrošina atsevišķu reliģisko organizāciju reliģisko darbību, kas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 99. pantam, kurā noteikta baznīcas atdalītība no valsts.

Aiz visiem lēmumiem vienmēr izpaužas cilvēka faktors, viņa izpratne par savas tautas kultūras mantojuma pamatvērtībām un kādas “vēsturiskās tulkošanas metodes” viņš izvēlas par pamatu savai rīcībai un lēmumu pieņemšanai, lai tās aizsargātu un celtu godā.

Un kas Latvijai, kā kultūrnācijas valstij, ir svētuma jeb sakralitātes kritēriji?

A. Broks
Latvijas Dievturu Sadraudzes dižvadonis

Tā dievturis Aldis Goba atbild kristīgās mācības reformētāja latviskumā, mācītāja J. Sandera apgalvojumiem.

I 

J. Dokalnis, Aldis Goba (1889.23.XI Dignājas pag. "Slīderos" - 1972.31.I Rīgā, apbed. Slokas kapos) - literatūras vēsturnieks un kritiķis.

Kristīgo draudžu reformētājs mācītājs Dr. Jānis Sanders (dzimis 1858. gada 9. janvārī Cēres pagastā, miris 1951. Vācijā) bija latviešu luterāņu mācītājs, folklorists un sabiedrisks darbinieks savas domas par latviešu dievtuŗiem izteicis „Latvijas Sargs” 1932. g. Nr. 39. Citēšu no turienes tikai svarīgāko un tādā pašā kārtībā atbildēšu kā viens no šiem dievtuŗiem.

Dievturība - nacionāla latviskās dzīvesziņas dievestība.

Latviskās dzīvesziņas dievestība – Dievturība (un tādējādi arī Latvijas Dievturu sadraudze) latviešu tautas kultūrā apliecina tās nacionālās garīgās satversmes vērtību un patības pamatu, jo tā ir (1) nacionāla, (2) Latvijai tradicionāla (3) kultūras vērtība:

1. Nacionāla.
   Pretstatā internacionālām reliģijām (mācības radušās ārpus Latvijas, mūsu valsts teritorijā izplatījušās vēlīnos vēstures posmos, un joprojām ir izplatītas daudzās valstīs, tautās), dievturība ir attīstījusies vietējā vidē kopā ar tautas kultūru un latviešu valstisko apziņu, un tādējādi ir uzskatāma par nacionālu dievestību (reliģiju).
2. Tradicionāla.
   Tautas (nacionālā) reliģija Latvijas teritorijā nepārtraukti pastāvējusi un attīstījusies kopš aizvēstures laikiem līdz pat mūsdienām, par ko liecina arheoloģiskie atradumi, seno hroniku ziņas, un neskaitāmas vēlāku laiku kristīgās baznīcas liecības.[1] Ilgstoša pakļautība svešām varām smagi skāra latviešu kulturālās pašnoteikšanās iespējas, tomēr līdz ar Latvijas valsts izveidošanos, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados arī nacionālā reliģija ieguva iespēju reģistrēt oficiālu organizatorisku formu – Latvijas Dievturu sadraudzi. Latvijas Dievturu sadraudze nepārtraukti darbojusies jau gandrīz simts gadus.
3. Kultūras vērtība.
   Dievturība par savas mācības un darbības pamatu atzīst dainās un citos folkloras avotos minētās atziņas un vērtības, kas izteiktas arī senās dievestības (reliģijas) tēlu un simbolu formās, un ko kopumā pieņemts dēvēt par latvisko dzīvesziņu. Latviskā dzīvesziņa Satversmē atzīta par latviskās identitātes pamatu, un šīs dzīvesziņas avotu – dainas – starptautiskā sabiedrība (UNESCO personā) atzinusi par visai cilvēcei būtisku kultūras mantojumu. Kā reliģiska organizācija, dievturi savā darbībā sevišķi izkopj latviskās dzīvesziņas kodolu – izpratni par pasaules jēgu un uzbūvi, kā arī cilvēka vietu un uzdevumiem tajā. Tādējādi dievturu kustība uzskatāma par latviešu kultūras būtisku vērtību. 

[1] Plašāk skatīt E. Brastiņš, Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana, Rīga, 1936.

Latvijas Dievturu sadraudzes priekšvēlēšanu atklātā vēstule politiskajām partijām.

2018. gada 24. septembrī.

Pirmsvēlēšanu jautājumi par Dievturības un Latvijas Dievturu sadraudzes statusu valstī. 

1. Latvijas Republikas Satversmes ievadā teikts:
“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. (..)”

2. Satversmes 91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

3. Satversmes 99. pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Visām tautām, kurām izdevies saglabāt savu pašas tautas radītu kultūru no tās senākajiem laikiem, tās neatņemama sastāvdaļa ir bijusi arī tautas dzīvesziņā ietvertā dievestība (reliģija), kurā izpaustas un saglabātas tās garīgas un tikumiskās vērtības, kas noteikušas tautas patību.

Līdzšinējā politika Latvijā īsteno citu kultūru radītu un Latvijas teritorijā vēsturiski svešu varu kultivētu reliģiju priviliģētu statusu – neatbilstoši tās definējot kā tradicionālas reliģijas. Dievturību diskriminējoši, tikai atsevišķām reliģiskajām konfesijām, ir izstrādāti speciālie likumi, kuri tām nodrošina nepamatotas priekšrocības. Arī pirmsvēlēšanu gaisotnē, no sabiedrības noklusētā veidā, tiek mēģināts Reliģisko organizāciju likuma izmaiņu projektā ieviest šīs diskriminējošas normas izdalot atsevišķas izredzētās reliģijas.

Publiskajā telpā pašsaprotama ir Latvijas satversmē noteiktas valsts valodas loma nācijas un tās kultūras saglabāšanā, bet valodā izteiktās garīgās un ētiskās vērtības, kas ietvertas latviskās dzīvesziņas dainu dievestībā (reliģijā), ko pārstāv Latvijas Dievturu sadraudze, politiskajā vidē nez kāpēc netiek saredzētas kā tai pašai kultūrai piederīgas.

Dainu dievestības garīgā mantojuma apdraudējums, pastāvot agrākās politiskās konjunktūras diktētā reliģiskā “daudzvalodībā”, pie tam vēl ierobežotu iespēju statusā, netiek atbilstoši uztverts kā apdraudējums nācijas, tās kultūras un arī valodas pastāvēšanai.

Ņemot vērā augstāk pausto, Latvijas Dievturu sadraudze lūdz sniegt atbildi uz šādiem dievturu sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.

1. Kāda būs jūsu politiskās partijas turpmākā rīcība ievēlēšanas gadījumā, lai nodrošinātu latviešu tautas (nacionālās) dievestības (reliģijas) un tās pārstāvošās reliģiskās organizācijas – Latvijas dievturu sadraudzes līdztiesību savā izcelsmes zemē un valstī?

2. Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts nodrošina latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību. Lai arī pilskalni un svētvietas (kulta vietas) ir būtiska mūsu tautas kultūras mantojuma daļa, to stāvoklis dabā bieži ir neatbilstošs to nozīmei. Rūpes par šīm vietām atstātas vietējo iedzīvotāju un pašvaldību ziņā, bet valsts līmenī daudz vairāk līdzekļu tiek izdalīts svešu varu radīto kultūras pieminekļu (piļu, muižu, kristiešu baznīcu) atjaunošanai un uzturēšanai. Vai jūsu partija ievēlēšanas gadījumā ierosinās izveidot valsts atbalsta programmu kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto pilskalnu un svētvietu (senās kulta vietas - svētkalni, akmeņi, avoti u.c.) sakopšanai, nosakot pašvaldību pienākumus šo vietu uzturēšanā, kā arī paredzot atbilstošu ikgadēju naudas līdzekļu apmēru no speciālas valsts budžeta programmas?


Par Latvijas Dievturu sadraudzi.

LDS darbības mērķis ir saglabāt, izkopt un attīstīt senbaltu cilmes latviešu dievestību un dzīves ziņu, pamatojoties uz latvju dainās un citās tautas gara mantās pausto Dieva atskārtumu, tikumu mācību un latviskām svētku, godu un citām tradīcijām, virzot tautas reliģisko dzīvi saskaņā ar viņas pašas izsenis radītajām un laiku laikos saglabātajām garīgajām vērtībām.
Ar savu darbību LDS stiprina latviešu tautas pastāvēšanu un uzplaukumu savā zemē - brīvajā, neatkarīgajā Latvijas valstī.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze

Baltu Krivulē sasniegtais - baltu dievestības organizāciju savienības dibināšana.

Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvji piedalījās Baltu tradicionālo garīgo kopienu ikgadējā saietā Baltu Krivulē, kas šogad (2018. g.) no 7. līdz 9. septembrim norisinājās Lietuvā, Molētu rajona Kuļoņos. Galotņu sanāksmē, piedaloties 30 pārstāvjiem no Latvijas, Lietuvas (Senovės baltų religinė bendrija Romuva) un Baltkrievijas (Свайкста - Справы тваёй зямлі), tika apspriesti baltu dievestības un garīgās patības vērtību jautājumi, paveiktais un sasniegtais iepriekšējā gadā, kā arī sanākušie tika iepazīstināti ar sabiedrisko pasākumu materiāliem, kurus rīkojuši vai kuros līdzdarbojušies tautisko dievestību pārstāvji. Īpaši tika apspriesti jautājumi par baltu dievestības organizāciju neatbilstošo sabiedriski tiesisko situāciju tēvzemē un valstu normatīvo aktu regulējumos, neskaidrības Latvijas un Lietuvas valstu pārvaldes tautisko garīgo vērtību kritērijos (patiesībā – to neesamība), kā arī nepamatoti pārspīlētā politiskā izrādīšanās un valstu tēriņi, kas saistīti ar Romas pāvesta vizītēm, it sevišķi, ņemot vērā pašreizējo starptautisko Romas Katoļu baznīcas vadības darbības neviennozīmīgo tikumisko vērtējumu.

Ņemot vērā risināmos baltu dievestības tālākās pastāvēšanas jautājumus valsts un pasaules kontekstā, kā arī situāciju, ka baltu tautu nāciju dievestības un tautiskās patības vērtības apdraud svešzemju reliģiju izmantošana politiski agresīvā informatīvajā karā, lai grautu tautu vienotību, Baltu Krivule vienojās dibināt kopīgu baltu dievestības organizaciju savienību kā reģistrētu starptautisku apvienību ar mērķi rūpēties gan par baltu dievestības pārstāvjiem baltu zemēs – Latvijā un Lietuvā, gan par baltu kultūrtelpai piederīgajiem citviet pasaulē, kā arī sekmēt mūsu dievestību juridisku atzīšanu par tautu nacionālo reliģiju.

Andrejs Broks,

Latvijas Dievturu sadraudzes

dižvadonis

Projekts

Baltu Krivules

LĒMUMS

Kuļoņi, 09.09.2018.

Mēs, Latvijas un Lietuvas reliģisko savienību “Latvijas Dievturu sadraudze” un “Senovės baltų religinė bendrija Romuva” pārstāvji, sapulcējušies kopējā Krivulē,

paziņojam, ka esam vienas kopīgas no senčiem mantotas Senās baltu reliģijas (dievestības) turpinātāji.

Lai stiprinātu Lietuvā un Latvijā, kā arī citās baltu zemēs dzīvojošo un baltu kultūrtelpai piederīgo baltu vienību, kā arī, lai koptu un nākamajām paaudzēm nodotu no senčiem mantotās senās baltu dievestības tradīcijas, mēs, sanākuši kopīgā Krivulē, nolēmām:

1.     Dibināt šīs reliģiskās savienības vienojošu un saliedējošu senās baltu dievestības apvienību (juridiskā forma – asociācija, turpmāk – Apvienība), kuras mērķi un darbības formas tiks plašāk izklāstītas abu pušu apstiprinātos statūtos, kuru tekstu puses saskaņos darba kārtībā. Tad vienlaikus pilnībā stāsies spēkā arī šis lēmums.

2.     Apvienība centīsies panākt, lai Latvijā un Lietuvā senā baltu dievestība būtu juridiski atzīta par nacionālo (tautas) reliģiju, pieņemot atbilstošus likumus un nodrošinot atbilstošu šīs reliģijas tiesisko statusu. Apvienība tieksies pēc tā, lai arī citās baltu senču zemēs dzīvojošo un baltu kultūrtelpai piederīgo mūsu dievestības saviešu vērtības tiktu cienītas un atzītas pēc iespējas augstākā valstiskā līmenī.

Paraksti:

Inija Trinkūniene         krīve                          /paraksts/

Andrejs Broks             dižvadonis                  /paraksts/

Baltu krivule - 2018 attēlu straume - šeit -  (Foto: Uģis Nastevičs)

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos

Latvijas Dievturu sadraudze sveic Latvijas valsts simtgades Jāņos – latviskās dzīvesziņas un identitātes apliecinājuma svinībās.

Ar Jāņu līgo dziesmām un ugunskuriem apliecināsim mūsu cieņu un piederību Latvijas zemei un tautai, kura tūkstošiem gadu saglabājusi šo seno gaismas, auglības un garīgā spēka tradīciju.

Tā mūs vieno ar vissenākajām Eiropas un pasaules tautu kultūrām, to tradīcijām un vērtībām, tā ir gara brīvības,  saskaņas un vienotības svinēšana ar dabas un darba ritu, ar savu ģimeni, dzimtu un tautu un visiem līdzcilvēkiem Latvijā, jo:

Visas bija Jāņa zāles,
Ko plūc Jāņa vakarā;
Visi bija Jāņa bērni,
Kas Jānīti daudzināja.

Vienosimies latviskajās pamatvērtībās, daudzinot gaismas Dieva dēlu Jāni,
un svinēsim Jāņus latviskas Latvijas labad!

Andrejs Broks

Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

Latvijas Dievturu sadraudzes protests pret Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likumprojektu.

Rīgā, 19.05.2017.

Latvijas republikas Kultūras ministrijai

Latvijas republikas Tieslietu ministrijai

Atklāta vēstule par likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums”.

Latvijas Dievturu sadraudze ir iepazinusies ar likumprojektu „Sakrālā mantojuma aizsardzības finansēšanas likums” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40421576) un pauž savu viedokli par tajā ietvertajām nostādnēm.

Pirmkārt, kā vienīgā nacionālo reliģiju pārstāvošā organizācija, kas cieši sakņojas latviešu tradicionālās kultūras mantojumā un tajā ietvertajā reliģiskajā tradīcijā, kārtējo reizi izsakām protestu pret likumprojektā iestrādāto nevienlīdzīgo, diskriminējošo un subordinējošo attieksmi pret nacionālo reliģiju un tās sakrālo mantojumu, likumprojektā ietverot izkropļoto jēdziena “tradicionāls” pielietojumu, kas normatīvajos aktos attiecināti tikai uz atsevišķām judokristiāniskajām reliģijām.

Latviešu sakrālais mantojums ir cieši un neatdalāmi saistīts ar latviskās tradicionālas kultūras attīstību un pastāvēšanu cauri laikiem, savu izpausmi rodot dzīves godu, gadskārtu un sadzīves tradīcijās. To formas ietver gan sadzīviskā vide un priekšmeti, gan arī kultūrvēsturiskās vietas un objekti (E.Brastiņa, G.Eniņa, J.Urtāna u.c. pētījumi), kuru piederība ir ļoti daudzveidīga un kuru uzturēšanai un sakopšanai nepieciešami līdzekļi gluži tāpat kā jebkuram kultūras objektam.

Latvijas Dievturu sadraudzes pamatierosinājumi likumprojektam ir :

1)      likumam jāparedz iespēja nodrošināt sakrālā mantojuma, kas balstīts latviskās etniskās kultūras reliģisko tradīciju mantojumā, saglabāšanu;

2)      Likumā skaidri jāpamato, kas likuma izpratnē ir tās vērtības, kas uzskatāmas par svētām (sakrālām) un pēc kādiem vēsturiskiem kultūras liecību kritērijiem tās tiks novērtētas kā nacionāli nozīmīgs kultūras mantojums, kas saglabājams nākamajām paaudzēm (1. pants 1. apakšpunkts).

3)      izslēgt no likumprojekta terminu “tradicionālo konfesiju”, kas patreizējo normatīvo aktu izpratnē tiek attiecināts tikai uz kristietības un jūdaisma reliģijām (5. panta 3. apakšpunkts).

4)      Likumu neattiecināt tikai uz reliģiskajām organizācijām, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir valsts aizsargājams sakrālā mantojuma objekts, jo tādi objekti var būt citu institūciju un organizāciju īpašums, kā arī privātā īpašumā vai tiesiskā valdījumā (3. pants 1. punkts)

5)      Sakrālā mantojuma padomē ietvert arī tradicionālās nacionālās reliģijas Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvjus, kā arī ar kultūras nozarēm saistīto zinātņu pārstāvjus (arheologus, novadpētniekus u.c. latvisko kultūru pārzinošus speciālistus)

Pieņemot šo likumu šādā redakcijā, tiktu turpināta un nostiprināta Latvijas valsti pazemojoša attieksme pašai pret savas tautas kultūru un tās tradīcijās ietverto reliģisko mantojumu. Tiktu turpināts uzturēt, latviešu sentautu zemju iekarotāju varu uzspiesto, svešu reliģisko tradīciju, kā arī to “sakrālo” tekstu idejiskajās nostādnēs ietverto šovinistisko attieksmju nekritisks izvērtējums un pielietojums. Tas nav savienojams ar Latvijas kultūrpolitikā paustajām nacionālās tradicionālās (šī vārda patiesajā izpratnē) kultūras attīstības nostādnēm un vispārcilvēcisko vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā.

LDS iebildes novērtējuma ziņojumā paustajam.

		I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
2.	Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība	Vēsturiski nepamatots ir ietvertais apgalvojums – “…baznīcai ir sava nozīme un loma tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā.” Tieši baznīca kā ideoloģisks latviešu tautas garīgās enerģijas apspiešanas instruments tika izmantots gadsimtiem, iznīcinot gan etniskās kultūras tradīcijas, gan to materiālās vides izpausmes formas. To pierāda vēstures hronikas un baznīcu vizitāciju protokoli. Rodas jautājums, vai arī kauna stabu atjaunošana baznīcu priekšā tiks valstiski finansēta, jo tie tiešām tika pielietoti “tautas garīgās enerģijas uzturēšanā un vairošanā” iekarotāju reliģisko varu izpratnē. Atsevišķu, svešas reliģijas baznīcai piederīgu pārstāvju ieguldījums latviskās kultūras mantojuma izpētē nemaina baznīcas lomu latviešu tautas vēsturē kopumā, jo piederības stāvoklis baznīcai bija vienīgais iespējamais veids, kā publiski paust savus uzskatus. Nepamatots un demagoģisks ir ietvertais apgalvojums: “Arī mūsdienās dievnami nekalpo tikai baznīcu un draudžu kā īpašnieku vajadzībām, bet gan visas tautas vajadzībām.” Kādas ir piesauktās visas tautas vajadzības un cik no visiem dievnamiem tām kalpo? Bez jebkādas nepieciešamību norādes, racionāla un finansiāla pamatojuma tiek piesaukta vajadzība: “Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu remontu un atjaunošanas darbus, visā Latvijā nepieciešami aptuveni 110 - 170 miljonu eiro”. Kāpēc būtu jāatjauno aptuveni piesaukts skaits baznīcu un jātērē tik daudz līdzekļu faktiski tikai vienas reliģiskās tradīcijas celtnēm un pēc būtības slēptā formā arī to paustās ideoloģijas un politiski angažētās hegemonijas uzturēšanai valstī, kuras satversmē baznīca ir atdalīta no valsts. Kas šī likuma projekta izpratnē pēc būtības tiek pamatots ar apzīmējumu “sakrālais mantojums” skaidrojumā: “Sakrālais mantojums - dažādu konfesiju baznīcas, kapsētas, kapličas un citas reliģiskās celtnes un citi reliģiskie artefakti - ir būtiska un neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa un tautas bagātība”? Vai svešu varu uzspiestas reliģijas fiziskās liecības katra palieka bez kritiska vērtējuma par tās vēsturisko lomu tautas kultūrā ir “sakrālais mantojums”? Vai tomēr tas ir svēts mantojums, kas ceļ tautas pašcieņu un godā senču piemiņu, kuri cauri gadsimtiem un par spīti visiem spaidiem radīja savu kultūru ar savu pasaules vērtību uzskatu sistēmu – dainu garīgo satversmi, to iznesa līdz mūsdienām, izcīnīja savu valsti tās aizsardzībai un kā svēta liecība būtu jāsaglabā tautas mūžībai?
`		II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
2.	Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu	Nepamatots ir apgalvojums, ka “Likumprojekts pozitīvi ietekmēs kultūras mantojuma atjaunošanu un vidi.”, jo likumi, kas uztur izkropļotu kultūrvides attiecību modeli reliģisko tradīciju jomā, kas ir diskriminējoši pret nacionālās reliģijas vietu un lomu un iespējām sabiedrībā, ir kļūda un nav pamats tādus uzskatīt par kultūrvides attīstību pozitīvi ietekmējošiem. Reliģijas, kas pēc būtības nav saistītas ar nacionālās kultūras izcelsmi un vēsturisko pieredzi savas tautas pašnoteiksmes radīšanā un aizstāvēšanā, kuras veic diversijas “troļļa” lomu nacionālās kultūras saliedēšanas jomā, kā to pierāda to konfesionālo izcelsmes valstu slēptā cīņa par to ietekmi Latvijas valsts minoritāšu kopienās, tajās radot politiski safabricētas, no Latvijas kultūras atsvešinātas identitātes ilūziju, neveicinās kultūras mantojuma atjaunošanu un cittautiešu integrāciju Latvijas kultūrvidē.

Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vārdā

A.Broks.

Ziemas Svētku ritā

21.12.2015

Apritot gadskārtai, latvieši – Latvijas savieši tās sākumu svēta pēc laika, kad saule vairāk viesojusies viņā saulē, kad dienas vairs nesarūk, bet gaismas svētība atsāk veltīt Māras valstību vairāk kā iepriekš, un saule pakāpjas pirmo dienu augstāk debess kalnā.

Tās ir vienīgās saules gada rita svinības, ko šīs zemes savieši kopš senatnes sauc par Svētkiem.
Tie ir Ziemassvētki, gaismas atdzimšanas Svētki.

Esot pasaules ritā, svinēt Svētkus jēgpilni var tikai iekļaujoties šī rita ritmā un kartībā – veicot Svētku rituālu. Svinību rituālo jēgu spilgti parāda daina, ko pieskaita tieši Ziemassvētku svinībām:
Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Vaicà nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņâ,
Kas sēd galda galiņâ
Baltâ linu krekliņâ.
(33271-0)

“Klusat jauni, klusat veci”, 

jo aprimst Saule lejup tecējumā  un Pasaule uz kādu laiku ir mierā, mēs esam pārejas mirklī, laika vidū starp to kas bijām un starp to kas kļūsim, jauna aprites, sava mūža un likteņa loka sākumā.

“Dievs ienāca istabā”,
kā jauns gaismas un dzīvības rita loka sākums, kas izteikts mūsu Dieva nojēgumā, šī vārda un jēdziena senākās indoeiropeiskā saknes dziļākajā izpratnē – gaisma - pasaules esības augstāko likumsakarību uzturētāja.

“Dievs ienāca istabā”, 

kā saskaņa starp debess un zemes lielo un mazo ritu, starp pasaules un cilvēku telpu – mūsu zemi, mūsu mājām, katru saimi un ģimeni tajās. Un

“Vaicā nama saimenieku”,

kurš var būt ik viens no mums. Katrs mēs nākam no lielākas vai mazākas ģimenes, katra dzimta izaug no ģimenēm, bet, kad nākam kopā darbos vai svinībās, esam saimes un katrai saimei ir saimnieks un saimniece, jo tikai tad

“Tas bij nama saimenieks”,

kas šo saimi ir izvedis caur iepriekšējo laika, gaismas - Dieva ritu. Jautājuma atbilde ir  atbildības apliecinājums stāvoklim un lomai saimē. Apliecinājums spējai savu namu un saimi noturēt ritā, noteiktā turībā, jo tas

“Kas sēd galda galiņā”, 

pie Zemes mātes Māras devuma no “zemes galda” saimes galdam, pie tā, kas ir nācis caur saimes darbu un saimnieka prasmi ar savu un saimes darbību iekļauties lielajā gaismas Dieva auglības ritā, ir saimnieks. Saimes galds svinībās pārtop par Māras rituālo galdu, kur “saimenieks”

“Kas sēd galda galiņā”,

tāpat, kā gaisma uzaust noteiktā ritmā, noteiktā laikā un vietā – Māras zemes galda pamalē – “galda galiņā”, nodrošinot dzīvības ritu, tajā iekļaujoties, to ir veicis arī saimnieks savā saimē ikdienā uzsākot darbu ritmu, un svētkos simboliski ieņemot goda rituālo vietu galda galā, lai

“Baltā linu krekliņā”,

kā dievišķās baltās gaismas simbols, pārņemtu Dieva rita lomas tālāko izpildi saimes Svētku svinībās. Ar šo rituālu simboliski tiek apliecināts, ka saimnieks ir kļuvis par šo Svētku gaismas rituāla vedēju, Dieva lomas nepastarpinātu izpildītāju sava saimē, jo noturot savu saimi lielo likumsakarību ritā starp Dievu un Māru iepriekšējā gadskārtā, viņš ir savas Zemes turētājs – zemnieks, savas saimes uzturētājs – saimnieks.

Tā ir brīnišķīga daina, kas parāda latviskās dzīvesziņas viedumu un pašpietiekamības izpratni universālo un cilvēcisko likumu kopsakarībās.

Starp debesīm un zemi, starp Dievu un Māru tikai katrs pats sev var būt sava gara saimnieks un tikai tāds var būt savas ģimenes un dzimtas saimnieks! Un tikai šādi saimnieki var veidot un noturēt  saimi ko sauc par valsti un Laima tiem šķir ceļu pa Saulei.

Lai jaunajā gadskārtā kupla saime un ražena saimniekošana katrā sētā un namā!

Gaišus Ziemas Svētkus!

2015. gada Ziemassvētkos.
Andrejs Broks
Latvijas Dievturu Sadraudze.

Eiropas Etnisko reliģiju kongresa Deklarācija (Vēstījums)

Viļņa, 2014. gada 9. jūlijā

Mēs, 13 pasaules valstu delegāti, kas 2014. gada 9. jūlijā piedalāmies Eiropas Etnisko reliģiju un tradīciju konferencē Viļņā, pasludinām šo Deklarāciju (Vēstījumu) :

Mēs esam dažādu Eiropas dabisko etnisko kultūru pārstāvji, kas tiecamies atjaunot un iedzīvināt savu senču reliģiskās un garīgās tradīcijas. Mēs cienām tēvutēvu atstāto mantojumu un tiecamies nodot to tiem, kuri nāks pēc mums, un kuru senči būsim mēs – saviem bērniem, mazbērniem un daudzām paaudzēm, kas dzims pēc viņiem. Mēs brālīgi izturamies un atbalstām arī citas tautas, rases un reliģijas, kuras cīnās par savu senču mantojuma saglabāšanu.

Mūsu etniskās reliģijas (dievatziņas) ir veidojušās Eiropas kontinenta vēstures gaitā. Tās ir mūsu senseno ierašu un savpatnības dzīvā izpausme mūsdienu pasaulē. Laikā, kad pasaule bīstami virzās pretī garīgajam, vides un saimnieciskajam sairumam, ko izraisījis atsevišķu ļaužu grupu nelīdzsvarots monopolisms (pārākums) un nevaldāma alkatība, mūsu reliģijas (dievatziņas) veicina mēra izjūtas caurstrāvotu dzīvi saskaņā ar Dabu, uzsver ģimenes un kopienas nozīmi, kā arī cieņu pret visām dzīvības formām.

Tomēr daudzās Eiropas valstīs dzīvei saskaņā ar mūsu reliģijām (dievatziņām) tiek likti šķēršļi: tās tiek ierobežotas, atstātas novārtā, nonievātas vai pat aizliegtas. Mēs aicinām visu Eiropas valstu valdības atbalstīt un rosīgi īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai visu pilsoņu reliģisko brīvību varētu īstenot tā, kā tas ir noteikts Eiropas Savienības līgumos, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos dokumentos, kā arī atturēties no priekšrocību sniegšanas noteiktām reliģijām (dievatziņām) izvirzot tās kā pārākas par citām. Tāpat mēs tieksimies arī, lai reliģiskās (dievatziņas) iecietības princips tiktu praktiski īstenots Eiropas izglītības sistēmās.

Europos etninių religijų kongreso

Deklaracija

Vilnius, 2014 m. liepos 9 d.

Mes, 13-os skirtingų pasaulio šalių delegatai, 2014 metų liepos 9 dieną atvykę į Europos etninių religijų ir tradicijų konferenciją Vilniuje, skelbiame šią deklaraciją:

Mes esame skirtingų Europos prigimtinių etninių kultūrų atstovai, siekiantys atgaivinti ir susigrąžinti savo protėvių religines ir dvasines tradicijas. Mes gerbiame protėvių paliktą paveldą ir siekiame perduoti jį tiems, kurie ateis po mūsų, kurių protėviais būsime mes – savo vaikams, savo vaikaičiams ir daugeliui po jų gimsiančių kartų. Mes išreiškiame solidarumą ir paramą kitoms tautoms, rasėms ir religijoms, kurios taip pat kovoja siekdamos išsaugoti savo protėvių paveldą.

Mūsų etninės religijos yra Europos žemyno istorijos padarinys. Jos yra mūsų seniausių tradicijų ir identiteto gyvoji išraiška šiandienos pasaulyje. Pasauliui rizikingai krypstant į dvasinę, ekologinę ir ekonominę suirutę, kurią sukėlė nesubalansuotas atskirų žmonių grupių monopolizmas ir nevaldomas godumas, mūsų religijos skatina saikingą gyvenimą darnoje su Gamta, pabrėžia šeimos ir bendruomenės svarbą bei pagarbą visų formų gyvybei.

Tačiau daugelyje Europos šalių praktikuoti mūsų religijas trukdoma – jos ribojamos, ignoruojamos ar net draudžiamos. Mes kviečiame visų Europos šalių vyriausybes palaikyti ir aktyviai įgyvendinti priemones, reikalingas visų piliečių religinei laisvei įgyvendinti taip, kaip tai nurodyta Europos Sąjungos sutartyse, Europos Sąjungos pagrindinių teisių chartijoje, Europos žmogaus teisių konvencijoje, Jungtinių Tautų visuotinėje žmogaus teisių deklaracijoje ir kituose dokumentuose, taip pat susilaikyti nuo privilegijų teikimo tam tikroms religijoms iškeliant jas virš kitų. Mes taip pat sieksime, kad religinės tolerancijos principas būtų praktiškai įgyvendintas Europos švietimo sistemose.

Par dievturību Latvijas radio

Latvijas radio raidījumā "21.gadsimta latvietis" sarunā ar raidījuma vadītāju Ansi Bogustovu Latvju Dievturu sadraudzes, Amerikas Piemares draudzes dalībniece Maija Stumbre un Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītajs Andrejs Broks

Saruna par to, kas dievturība ir un vai ir atšķirības starp Latvijas un Amerikas dievturiem, kā dievturi jūtas Jāņu laikā, cik atvērti vai noslēgti esam.

http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/21.-gadsimta-latvietis/dievturi-te-un-arpus-latvijas.a39824/

Patiesības meklēšana. Paliepu Jānis

Mīļie draugi! Šodien atkal pienācis jaukais brīdis lasīt un iedziļināties Paliepu Jāņa vēstulē. To nopubliceju arī še (Gunta Saule)

Gadu pa gadam esmu rakstījis 'pēdējās' vēstules. Un, tomēr tās nav bijušas 'pēdējās' - Laima man ir vēl dāvinājusi dažus gadus nodzīvot latviskās dzīves ziņas/miņas dziļākā atskārsmē. To darot apstājos pie pavisam parasta, bieži lietota jēdziena un mūsu dzīves pavadoņa, proti: 'Patiesības meklēšana'. Manā domu pasaulē šis temats vēl kavējas un tāpēc vēlos ,kopā ar citiem - pirms 'pēdējās' vēstules - pieskarties šī jēdziena dziļākam saturam. Vairāki, protams, jautās: 'Kas tur neparasts'? Mēs taču to zinam'? Lai iedziļinātos tematā - sākšu pats ar sevi. Kas manī iesēja šo 'Patiesības meklēšanas' sēklu?

Latviešu reliģija

Tā kā šobrīd esam atvēruši diskusiju, pārrunas, saraksti par to KAS IR DIEVTURĪBA, publicēsim šeit dažādus viedokļus, uzskatus, skatījumu. Šai reizē īpaši izcelsim jēdzienu un skaidrojumu, tātad pārrunas par tēmu reliģija, dzīvesziņa, tradīcija ... dievturības kopsakarā. Šai reizē publicēju vienw no mūsu domubiedriem, ALŽA ROZENTĀLA, jau savulaik Ugunritā publicēto rakstu. 

Lai nerastos pārpratumi, vispirms paskaidrošu, ar kādu nozīmi es lietošu dažus vārdus. 

Latviešu reliģija – seno latviešu reliģija, kuŗas atspulgi saglabājušies dainās, rakstu zīmēs un citur. Vārds "dievestība", protams, ir latviskāks. Tikai tam ir cita nozīme. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns rakstīja: "Pēc tādu vārdu parauga kā brīvestība, labestība, ļaunestība, var runāt arī par dievestību, kas nozīmētu to, ko vācu Gottlichkeit; dievība tad būtu die Gottheit. Lietāt dievestības vārdu reliģijas nozīmē nav ieteicams."Svešvārdu vārdnīcā rakstīts, ka latīņu vārds "religiō" nozīmē "apzinīga taisnprātība, dievbijība". Turklāt "reliģija" ir daudziem saprotamāks vārds. Kāds varbūt iedomāsies, ka "latviešu dievestību" var apvienot ar "kristiešu reliģiju". Bet ja abas ir nosauktas par reliģijām, tad tās vairs nav apvienojamas.

Dievturība - reliģija vai Dzīvesziņa

Guntis Kalnietis, LDS savietis

 Lasot diskusiju par terminiem, vēlos izteikt arī savas domas.

Līdzšinējā sarakstē tiek secināts, ka termins „reliģija” neizbēgami nozīmējot ticības jēdzienu, kas nav raksturīgi dievturībai. Tiek pat rakstīts, ka, ja neesot ticēšanas, tad termins „reliģija” zaudējot savu jēgu un nozīmi.

Bet tas taču ir vispārpieņemts termins, ar to apzīmē arī tādas garīgās dzīves sistēmas, kur pirmajā vietā tiek likts saprāts vai tieša pieredze, kā budisms, kas ir ateistiska reliģija, vai konfuciānisms.

Paliepu Jāņa pārdomas dievturības sakarā

Esmu saņēmusi dziļas un nopietnas pārdomas vēstulē no Paliepas Jāņa Kanādā, degsmīga dievturības pētītāja un izzinātāja, Dainu sakrālo un seno vērtību salīdzinātāja ar indiešu Vēdām (skat. grāmatu "Latvju Dainas un Vēdu himnas"). Un droši varu teikt, ka Paliepu Jānis dievturības avotu - Dainas un tajās slēptās zināšanas un pasaules redzējumu uzskata par savas dzīves jēgu un stiprinātāju.

Par Paliepu Jāni lasiet šeit: http://gramata21.vip.lv/users/paliepa_janis

Vēstule bija rakstīta mana priekšlasījuma sakarā konferencē Baltu sakrālais mantojums, bet es to saņēmu tad, kad konference jau bija notikusi. Tā kā Paliepu Jānis skar mums visiem nozīmīgas tēmas, vienojoties ar autoru nolēmu to publicēt arī šeit. Ar domu - lasīt arī jūsu viedokli, redzējumu, attieksmi. [Gunta Saule]

-----

Vispirms sirsnīgs paldies par epasta informāciju un latviskās dzīves ziņas/miņas meklējumiem šodienas politiskās morāles izkurtējušā Tēvzemē. Iepriecina daudzie pasākumi un nodarbības glābt latvisko Latviju. Izlasot vienu no pēdējām vēstulēm es apstājos pie Tava referāta 'Dievturība 21.gadsimtā - reliģija vai dzīves ziņa?' - 'Baltu sakrālais mantojums' konferencē.

Latvijas Dievturu sadraudzes atklātā vēstule

Rīgā, 2013. gada 2. janvārī.

Latvijas Republikas Saeimas
Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai
Sabiedrības saliedētības komisijai

Latvijas Dievturu sadraudzes atklātā vēstule par papildus brīvdienām reliģiskajos svētkos

Latvijas Dievturu sadraudze vērš Jūsu uzmanību uz jauniem mēģinājumiem šķelt sabiedrību pēc reliģiskās pārliecības.

Reformu partija (RP) ir ierosinājusi ieviest valstī papildu reliģisko svētku brīvdienas, kas balstītas uz personas reliģisko pārliecību un, konsultējoties ar atsevišķu reliģisko konfesiju pārstāvjiem, ir izstrādājusi grozījumus likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" un Darba likumā, kas dotu iespēju reizi gadā pēc darbinieka izvēles, vienojoties ar darba devēju, svinēt nozīmīgu vienu reliģisko svētku dienu. Likumprojektā piedāvātās reliģisko svētku dienas izvēlētas, balstoties uz Latvijas „tradicionālo” konfesiju vadītāju izteiktajiem viedokļiem.
(Par „tradicionālām” konfesijām Latvijā, atbilstoši pašreizējam TM likumu skaidrojumiem, tiek uzskatītas - „Rīgas Metropolijas Romas katoļu Kūrija”, „Latvijas Pareizticīgā Baznīca”, „Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca”, „Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca”, „Latvijas Baptistu Draudžu Savienība”, „Rīgas ebreju reliģiskā draudze”, „Latvijas Apvienotās metodistu Baznīca”, „Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība”.)
Atbilstoši šo organizāciju viedoklim 6.janvārī tā būtu Zvaigznes diena, 7.janvārī - pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētki, kas tiek svinēti pēc vecā stila jeb Jūlija Cēzara kalendāra, 15.augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, ebreju svētki - Jom Kipur jeb Grēku izpirkšanas diena - un 31.oktobris - Reformācijas diena.

Savukārt grozījumi Darba likumā paredz, ka papildus patlaban likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteiktajām svētku dienām (brīvdienām) darbinieks varēs izvēlēties vēl vienu apmaksātu svētku brīvdienu no likumprojektā piedāvātajām reliģisko svētku dienām atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai.

Latvijas Dievturu sadraudze izsaka protestu šādu likumprojektu tālākai virzīšanai apstiprināšanai Saeimā, jo:

1)      Latvijas Republikā joprojām valstiski netiek pienācīgi atzīti tie tradicionālie svētki, kas nosaka valsts nācijas patību (identitāti) - saules kalendārā gada gadskārtu svētki, kas ietver arī gadsimtos piekoptu reliģisko tradīciju . Kā svētku dienas, tie visi nav ietverti likumā par "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" un nav izdalīti atbilstošos kalendārajos laikos.
Tāpat kā latviešu valoda, arī latviešu tradicionālā kultūra un tajā pastāvošā reliģiskā tradīcija ir valsts nacionālās patības (identitātes) pamats, uz kura integrēties Latvijas sabiedrībai un līdz ar to tai jākalpo par visu pilsoņu vērtīborientējošu kritēriju jebkādu jautājumu risināšanā.
Latviešu tradicionālo gadskārtu svētku svinamās dienas– Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Apjumības ir arī reliģiskie svētki. Tāpēc, pirms risināt jautājumus par Latvijā (latviskajā kultūrvidē) vēsturiski dažādos laikos ienākušo reliģisko tradīciju svētku statusu, likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” jāiekļauj iztrūkstošie latviešu tradicionālo gadskārtu svētki un tie jāsakārto atbilstoši tradīcijā pieņemtajiem kalendārajiem laikiem. (Svētku nosaukumi  ir noteiktas kultūras tradīcijās izveidojušās savpatības liecības un nav izmantojami attiecībā uz citu kultūru svētkiem.)

Jautājums par latviskajā kultūrā pastāvošo svētku (gadskārtu) tradīciju sakārtošanu būtu jārisina kompleksi, izprotot tradīciju tās veselumā, nevis izraujot atsevišķus svētkus no kopējā tradīcijas konteksta. Gadskārtu svētki ir senā tradīcijā balstīts vienots saules kalendārās sistēmas, dabas ritu un cilvēku saimnieciskās dzīves svētku cikls, kas veidojies gadsimtos un ir latviskās kultūras kultūrvēsturiska liecība. Tā saskaņošana ar mūsdienu kalendāru un atbilstošu svētku dienu izdalīšana noteiktos laikos ir būtiski nepieciešama Latvijas nacionālās kultūras pamatu nostiprināšanai un iespējamībai tās tālākai attīstībai. Organizēto latviešu nacionālās reliģijas pārstāvju (Latvijas Dievturu sadraudzes) svētku un atzīmējamo dienu tradīcija ir sakritīga ar latviskās tradicionālās kultūras tradīciju;

2)      vēl joprojām Latvijas Republikā pastāv pilsoņu segregācija pēc reliģiskās piederības principa, kas izpaužas tikai vienas reliģiskās tradīcijas (Ābramisko reliģiju grupas pārstāvju) dažādu vēsturisko izpausmju (jūdaistu un 7 kristīgo konfesiju) priviliģēta statusa nodrošināšanā. Izpausmes redzamas likumdošanā - Civillikumā, Izglītības likumā, Reliģisko organizāciju likumā, valdības veidotās institūcijās (Garīgo lietu padome) u.c. normatīvajos aktos, kas balstās līdztiesības neievērošanā, atsaucoties uz voluntāri traktētu „tradicionalitātes” jēdzienu attiecībā uz šīm organizācijām. Tas tiek saistīts tikai ar to nosacīti ilglaicīgo pastāvēšanu valstī un kultūrvēsturisko ietekmi, kas vēsturiski nav viennozīmīgi vērtējami lielumi. Bez tam no šīs „tradicionalitātes” tiek atvasināts nekur normatīvajos aktos nedefinēts šo atsevišķo organizāciju priviliģētības status. Par nepieņemamu uzskatām šo nevienlīdzīgo tiesisko normu traktējumu un pamatojumu, kas līdz ar to attaisno šo „tradicionālo” reliģiju atrašanos nevienādos vai atšķirīgos faktiskos un/vai tiesiskos apstākļos. Tas nevar dot tām priekšrocības un valsts atzīta viedokļa prioritāti sabiedrībā attiecībā pret citām reliģiskajām organizācijām vai latviskās tradicionālās kultūras pārstāvjiem, kuru garīgā kopības un kultūras pastāvēšanas izpratne nav saistīta ar viennozīmīgu nepieciešamību piederēt institucionalizētai organizācijai.
Ābramiskās reliģijas nav latviešu kultūras daļa (tātad nav arī tradicionālas), jo nevienai no tām nav vietēja izcelsme un vēsturiski attiecīgās baznīcas bijušas vienaldzīgas vai pat naidīgas pret latviešu kultūru. Ņemot vērā likumos noteikto valsts šķirtību no baznīcas, kā arī kristietības dažādos pretrunīgos novirzienus, papildus svešu reliģiju svētku noteikšana un brīvdienu piešķiršana var vēl vairāk šķelt neviendabīgo Latvijas sabiedrību;

3)      likumprojektu sakarā sabiedrība tiek maldināta par „vienlīdzīgas” attieksmes ievērošanu, piedāvājot „izvēles” brīvību „neticīgajiem”, jo, piedāvājot ” izvēlei” tikai vienai noteiktai etniskās izcelsmes (Ābramisko reliģiju grupa) reliģiskai tradīcijai piederošas svētku dienas, tiek diskriminēta citu reliģisko pārliecību cilvēku līdztiesība, kas ir klaja Latvijas Satversmes un cilvēktiesību normu pārkāpšana.
Tādā veidā valstiski tiek atbalstīta dažu „izredzēto tradicionālo” reliģiju slēpta neiecietības forma, kas ne vienu reizi vien ir izpaudusies šo reliģiju sabiedriskajās aktivitātēs (Romas katoļu baznīcas kardināla J. Pujāta izteikumi Aglonā un demagoģisko aktivitāšu atbalstīšana kristīgo lūgšanu nakts akcijās vēršoties pret Jāņu gadskārtu tradīciju, un grāmatu dedzināšana);

4)      lai noskaidrotu darbinieka izvēlēto papildus reliģisko brīvdienu, tiks pārkāpts Reliģisko organizāciju likuma 4. Pants. Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju

(1) Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā.

 (4) Valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, kā arī uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām aizliegts no saviem darbiniekiem un citām personām prasīt ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību;

5)      jebkādi jautājumi, kas saistīti ar reliģiskajām tradīcijām un tajās svinamajiem svētkiem, nevar tikt risināti atbilstoši pastāvošajai praksei, lai nepalielinātu faktisko iespēju nevienlīdzību dažādas reliģiskās pārliecības pilsoņu un reliģisko organizāciju starpā un arī attiecībā pret sabiedrības daļu, kas sevi pieskaita latviešu tradicionālās kultūras tradīcijai, kurā izvēle piekopt tradicionālajā mantojumā pastāvošās reliģiskās pieredzes tradīcijas ir katras personības individuālā brīvība.

Pamatojoties uz augstāk norādīto un pastāvot uz līdztiesiskas attieksmes tiesībām, Latvijas Dievturu sadraudze izsaka šādu ierosinājumu:

 tā kā sabiedrībai ir nepieciešami garīgi orientēti svētki, kas būtu pieņemami sabiedrības vairākumam un kalpotu par sabiedrības saliedētības pamatu, ierosinām iekļaut oficiāli atzīmējamo svētku dienu sarakstā latviešu kultūras tradicionālos Ziemassvētku, Lieldienu, Jāņu un Apjumību (ražas) svētkus. Tā kā šie svētki tiek atzīmēti astronomiskajos saulgriežos un saulstāvjos, tie atspoguļo dabiskas un visai cilvēcei būtiskas sakarības, kas nebūtu pretrunā arī ar citu Latvijā ienākušo tautību tradīcijām. Būtiski, ka minētos svētkus Latvijas tauta (arī cittautieši) jau plaši atzīmē, tāpēc nebūtu nepieciešams noteikt papildus brīvdienas. Proti, esošās Jāņu un Ziemassvētku brīvdienas būtu jāpārceļ uz vēsturisko atzīmēšanas laiku (saulgrieži), savukārt kristiešu Lieldienām paredzētās divas brīvdienas (Lielā piektdiena un 1. lieldienas) būtu nozīmējamas patiesajos astronomiskajos pavasara un rudens saulstāvjos - Lieldienā un Apjumībās (ražas svētkos). 

Šāds risinājums ne tikai būtu universāls, jo atbilstu dabā pastāvošajām likumsakarībām, bet arī veicinātu latviešu kultūras attīstību, praksē nodrošinātu valsts un baznīcas šķirtību, kā arī garantētu citu Latvijā iebraukušo tautu veiksmīgu iekļaušanos latviskajā kultūrtelpā.

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudzes
valdes vadītājs