Ar mākoņainu un miglainu virmojumu sācies rīts, ar možām un aizrautīgām sarunām pilns brauciens cauri Latvijai – no Rīgas lejup uz Sēliju. Nezin kāpēc, šķita, ka tai vajadzēja būt gludai kā galdam, bet aizgriežoties no Neretas Aknīstes virzienā un tuvojoties Bebrenei arvien vairāk par sevi liek just Sēlijas pakalni – tagad jau vairs neatceros, kur par tādiem dzirdēts, bet grozoties pa līkumotajiem un paugurainajiem ceļiem, šāds vārdu salikums nāk prātā un nu jau vairs par „gludo” Sēliju nedomāju.