Latviešu reliģija

Tā kā šobrīd esam atvēruši diskusiju, pārrunas, saraksti par to KAS IR DIEVTURĪBA, publicēsim šeit dažādus viedokļus, uzskatus, skatījumu. Šai reizē īpaši izcelsim jēdzienu un skaidrojumu, tātad pārrunas par tēmu reliģija, dzīvesziņa, tradīcija ... dievturības kopsakarā. Šai reizē publicēju vienw no mūsu domubiedriem, ALŽA ROZENTĀLA, jau savulaik Ugunritā publicēto rakstu. 

Lai nerastos pārpratumi, vispirms paskaidrošu, ar kādu nozīmi es lietošu dažus vārdus. 

Latviešu reliģija – seno latviešu reliģija, kuŗas atspulgi saglabājušies dainās, rakstu zīmēs un citur. Vārds "dievestība", protams, ir latviskāks. Tikai tam ir cita nozīme. Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns rakstīja: "Pēc tādu vārdu parauga kā brīvestība, labestība, ļaunestība, var runāt arī par dievestību, kas nozīmētu to, ko vācu Gottlichkeit; dievība tad būtu die Gottheit. Lietāt dievestības vārdu reliģijas nozīmē nav ieteicams."Svešvārdu vārdnīcā rakstīts, ka latīņu vārds "religiō" nozīmē "apzinīga taisnprātība, dievbijība". Turklāt "reliģija" ir daudziem saprotamāks vārds. Kāds varbūt iedomāsies, ka "latviešu dievestību" var apvienot ar "kristiešu reliģiju". Bet ja abas ir nosauktas par reliģijām, tad tās vairs nav apvienojamas.

Pārdomas par to, kāda Dievturība var vienot latviešus

Viens kolēģis nesen man ir stāstījis par Melnā gulbja teōriju. Īsumā tā ir teōrija par notikumiem, kas atbilst šādām trim pazīmēm:


- tas ir negaidīts notikums, nekas neliecina, ka tas notiks;

- tas ir notikums, kas kardināli maina cilvēces attīstību;

- vēlāk cilvēki sāk saprast, ka šim notikumam bija jānotiek.

Piemēram, Pirmais pasaules kaŗš. Eiropa bija gandrīz gadsimtu nodzīvojusi bez nopietniem kaŗiem, bija iestājies zināms līdzsvars starp Eiropas imperijām, attīstījās starptautiskās attiecības un diplomātija, nekas neliecināja par iespējamo asiņaino kaŗu. Un tad pēkšņi notiek kaŗš, kas izmaina pasaules turpmāko attīstību. Eiropas imperijas sabrūk.

Kad kolēģis pastāstīja par šo teōriju, es atcerējos mūsu sarunas tematu “Vai dievturība spēs vienot latviešus?” un iztēlojos: pēc 50 gadiem Eiropas dominējošā reliģija ir dievturība.

Pirms tam bija viens negaidīts notikums – dievturība bija pēkšņi kļuvusi populāra Latvijā (pirms tam nekas neliecināja, ka tas varētu notikt) un tad ātri izplatījusies visā Eiropā. Un vēlāk eiropieši saskatīja, ka tā tam arī bija jābūt, jo kristietība bija izmirusi, tās vietu draudēja ieņemt islāms, tāpēc eiropiešiem bija steidzīgi vajadzīga sava eiropiska reliģija. Par tādu ir kļuvusi dievturība.

Kādai dievturībai ir jābūt, lai tā spētu apvienot latviešus?

Kāpēc Latviešu reliģija bija vajadzīga senlatviešiem un kāpēc tā ir vajadzīga mūsdienu latviešiem?

Senlatvieši dzima vidē, kur Latviešu reliģija bija vienīgā reliģija. Latviešu reliģija bija daudzu paaudžu uzkrāto zināšanu kopums. Latvieši apguva senču zināšanas, saglabāja tās, papildināja ar jaunām zināšanām un nodeva nākamajām paaudzēm.

Mūsdienu latvieši piedzimst vidē, kuŗā svešas reliģijas ir krietni izplatītākas par Latviešu reliģiju. Tikai neliela daļa latviešu pievēršas Latviešu reliģijai.

Daudziem cilvēkiem vispār nekāda reliģija nav vajadzīga.

Ja senlatviešiem Latviešu reliģija bija saistīta ar zināšanām, tad mūsdienu latviešiem ir pieejamas visas cilvēces zināšanas daudzās jomās. Mūsdienās Latviešu reliģijai būtu jāintegrē pasaules zināšanas – jāiekļauj tās latviskajā pasaules ainā, jāizlaiž caur latvisko prātu.

Cilvēce ir uzkrājusi lielākas zināšanas, nekā ir saglabājušas dainās. Bet dainās ir saglabājies saprātīgs skats uz pasauli un dzīvi. Caur šo latvisko skatu var izlaist visas zināšanas.

Senlatvieši dzīvojuši pie dabas, mazās kopienās. Pašlaik tikai lauku latviešu dzīve var mazdrusciņ līdzināties senlatviešu dzīvei. Lielāka daļa latviešu dzīvo pilsētās.

Agrāk Latviešu reliģija deva cilvēkam zināšanas kā veidot attiecības ar Dievu, sevi, dabu un citiem cilvēkiem.

Attiecības ar Dievu un sevi droši vien paliek tādas pašas, varbūt mazliet mainās, liekot vērā mūsdienu cilvēka plašākas zināšanas.

Attiecības ar dabu mainās dzīves apstākļu dēļ. Pilsētās, it īpaši Rīgā daba nav tik tuvu kā laukos. Atsevišķi cilvēki, protams, var pārbraukt dzīvot uz laukiem, bet tautas dzīve nav iedomājama bez pilsētām. Mūsdienu latvietim jāveido attiecības ar dabu pilsētu apstākļos. Un nevis tikai jāpielāgojas pilsētas dzīvei, bet jāpārveido un jānosaka pilsētas dzīve pēc sava prāta.

Ja Rīgā būtu daudz dievtuŗu, kā viņi rīkotos, lai pārveidotu pilsētas dzīvi, lai pilsēta nekaitētu dabai? Kā izskatītos dievtuŗu lielpilsēta? Kāda vieta dievtuŗu lielpilsētā būtu Vēja mātei, Gaisa mātei, Ūdens mātei, Meža mātei, Zemes mātei? Kā dievtuŗi rīkotos, pārveidojot Rīgu, ja šodien vairākums rīdzinieku būtu kļuvuši par dievtuŗiem? Kas dievtuŗiem būtu svarīgāks – cilvēka iespēja aizbraukt ar savu spēkratu līdz mājas durvīm vai tīrs un svaigs gaiss pilsētā? Kuŗas Rīgas ielas uzreiz tiktu slēgtas spēkratiem un nodotas gājējiem un riteņbraucējiem? Kāda būtu dievtuŗu Rīgas architektūra? No kā dievtuŗi būtu gatavi atteikties un ko piedāvāt tā vietā?

Kā dievtuŗi līdzsvarotu Rīgas ietekmi ar citu Latvijas pilsētu ietekmi?

Mazu kopienu vietā tagad ir lielas pilsētas, kuŗās dzīvo daudz svešinieku. Kā mainās dievtuŗa attiecības ar citiem cilvēkiem? Kaimiņiem, kolēģiem, citiem pilsētniekiem? Un ar citām tautām? Ar leišiem, igauņiem, zviedriem? Un ar nedraudzīgām valstīm? Kā dievturība ietekmē uzņēmēju rīcību?

Kā dievturība ietekmē valsts pārvaldi? Kāds ir dievturīgs ierēdnis, policists, skolotājs?

Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Jo turīgāki ir cilvēki, jo vairāk viņi patērē. Bet jautājums ir – ko un kā viņi patērē? Kā dievturība ietekmē viņu patēriņu? Kā dievturība ietekmē viņu izvēli?

Kāpēc dievturība liktu cilvēkam mainīties?

Kā dievturība var palīdzēt cilvēkam kļūt pilnīgākam, laimīgākam, uzlabot viņa dzīves kvalitāti, padarīt veiksmīgāku, ļaut sasniegt vairāk?

Mēs dzīvojam postkristīgajā postpadomju patērētāju un individuālistu sabiedrībā.

Dainās mēs jūtam citas pasaules atspulgus.

Kā mūsdienu pasauli padarīt par dainu pasauli?

Aldis Rozentāls

Pēc 1.sarunas par Dievturību kā latviešu tautas sadarbības un vienošanās rosinātāju

Viedokļu daudzveidība nemaz netraucēja būt vienotiem. Es pat teiktu, ka atšķirīgie viedokļi papildināja viens otru.

Viens cilvēks pievērš lielāku uzmanību vieniem jautājumiem, otrs – citiem. Viens par dažiem jautājumiem daudz interesējas, iedziļinās to būtībā, bet citus uztveŗ pavirši un arī izteikties par tiem mēdz pavirši. Savukārt otram cilvēkam interesē tieši šie jautājumi. Dzirdot paviršus spriedumus, viņš cenšas pievērst uzmanību to dziļākai būtībai. Tad arī pirmajam cilvēkam rodas labāka izpratne.

Un labāka izpratne veicina vienotību.

Darbi

Sanāksmē vairākkārt izskanējuši vārdi par nepieciešamību veikt vienus vai otrus darbus. Un Jānis (Sils) ir piebildis, ka par tiem ne tikai ir jārunā, bet kādam tie ir arī jādara.

Kādreiz Krišjānis Barons ir apkopojis tūkstošiem savākto dainu un publicējis izcilu grāmatu – Latvju Dainas. Ar to varam ne tikai lepoties, bet varam to arī izmantot.

Viens cilvēks to ir izmantojis it īpaši rūpīgi un veiksmīgi. Ernests Brastiņš. Tāpēc šodien mums ir Dievturība.

Kārlis Mīlenbachs sāka izdot Latviešu valodas vārdnīcu. To ir turpinājis Jānis Endzelīns. Un viņu abu vadībā tika izstrādāta latviešu pareizrakstība – viena no labākajām rakstībām pasaulē. Jānis Endzelīns ir atklājis latviešu valodu pasaules kultūrai, veicināja latviešu valodas attīstību, lai padarītu to arvien pilnīgāku. Iespējams, ka Jānis Endzelīns bija ne tikai izcilākais latviešu valodnieks, bet pat pasaules izcilākais valodnieks.

Valdis Celms trīsdesmit gadus ir pētījis latvju rakstus. Tagad mums ir Latvju raksts un zīmes. Varam ar to lepoties. Ja Valdis Celms nebūtu rīkojis savas lekcijas un nebūtu sarakstījis šo grāmatu, tad ko mēs pašlaik zinātu par savu senču rakstiem? Pārdesmit vārdus?

Ar ko vēl varēsim lepoties pēc desmit vai divdesmit gadiem? Ar to, ko būsim spējuši paveikt.

Varbūt būtu vērts pierakstīt visus veicamos darbus? Un šo sarakstu rēgulāri uzlabot.

Noteikti jau tagad ir cilvēki, kas tos dara. Sev par prieku. Ja viņi redzēs, ka šos darbus uzskata par svarīgiem arī citi cilvēki, viņi varēs iepazīstināt citus ar paveikto un varbūt pat iesaistīt interesentus turpmākajos darbos.

Pat šķietami sīkumi var pārvērsties lielos darbos. Piemēram, kāds krāj latviešu ēdienu receptes. Tad vairāki cilvēki apvienojas kopīgā recepšu vākšanā. Viņiem pievienojas kāds zinātnieks, kas pēta dažādu uzturvielu īpašības. Un kas zin – varbūt viņi kopā atklās kaut ko ļoti svarīgu.

Daudzi latvieši kaut ko zina par zāļu tējām. Katrs nedaudz. Bet savācot un apkopojot visas zināšanas, varētu rasties pilnīgi jauna izpratne par dažādu augu iedarbību.

Cilvēki var padarīt lielus darbus, ja viņi dara to, kas viņiem patīk. Un ja vēl viņi apvienojas kopīgam darbam…

Latviskums ikdienas dzīvē

Viena doma, kas sanāksmē tika izteikta, bet netika attīstīta. Nav pietiekami sanākt kopā un padziedāt dainas, Latviešu reliģijai ir jāizpaužas arī ikdienas dzīvē. Lai ko cilvēks darītu, viņam uz visu jāskatās caur latviskās dzīvesziņas prizmu. Ne jau ar prievīti ejot uz darbu, bet gan ar dainu latvieša acīm vērojot dzīvi, caur savu latvieša prātu izlaižot 21.gadsimtā iegūtās zināšanas.

Es teiktu, ka 21.gadsimta cilvēkam ir divas problēmas:

Pirmkārt, viņš visu laiku domā, viņa smadzenēs visu laiku virmo dažādas domas, un viņš nespēj apturēt šo domu jucekli, lai pilnīgāk ieraudzītu, sadzirdētu un sajustu apkārtējo pasauli.

Otrkārt, šīs domas ir diezgan vienveidīgas un parastas, viņam ir grūtu paskatīties uz pasauli no cita skatupunkta.

Tāpēc būtu vērts dalīties ar savu pieredzi – kā latviski dzīvot ikdienā, kā skatīties uz dzīvi ar latvieša acīm.

Vieni paņēmieni veicinās citus paņēmienus un atklājumus.

Piemēram, pat atceroties vien vārdus “Met, Laimiņa, zelta jostu apkārt visai istabiņai. Kas neēdis, lai paēd. Kas nedzēris, lai padzeŗ”, sāk vairāk izdalīties siekalas, un tas veicina maltītes sagremošanu. Šī daina labāk veicina ēstgribu, nekā ēdiena smarža.

Vai arī “Bēdu manu lielu bēdu…”. Šī daina vienmēr uzlabo garastāvokli, un jebkuŗa problēma uzreiz kļūst mazāka.

Katram dievturim ir savi novērojumi. Viena dievtuŗa pieredze var citos dievtuŗos izraisīt jaunus atklājumus.

Apkopojot šādu pieredzi (dažādās dzīves jomās), varēsim to gan paši izmantot, gan citiem latviešiem piedāvāt. Un nav svarīgi, vai viņi sauks sevi par dievtuŗiem. Ja viņi izmantos šo pieredzi, viņi būs daudz latviskāki.

Būtu vērts rīkot arī prāta vētras. Ne gluži tādā sastāvā, kāds bija šajā sanāksmē. Prāta vētrām derētu mazākas kopas, kas prātotu par kādiem atsevišķiem jautājumiem. No tūkstoš neprātīgām idejām kāda allaž izradās ģeniāla.

Vēl gribētu turpināt sarunu par to, kam un kāpēc ir vajadzīga Latviešu reliģija.

Bet citreiz.

Jā, un paldies visiem, kam patika manas domas.

Aldis Rozentāls