Gunta Saule
Sērsnu laiks – Sveču mēnesis aiz muguras. Šai naktī Jauns Mēness, kas gluži patiesi vēstī par Sērsnu laika sākumu. Mūsu ticējumi, senie pieraksti, ļaužu atmiņas un stāsti vēsta par Sērsnu mēnesi martu, bet pēc vēl senākiem un Saules ritam atbilstošākiem mērījumiem, arī novērojumiem dabā, mēs varam izsecināt, ka mūsdienās visiem pazīstamais gada dalījums 12 mēnešos nav gluži atbilstošs ne Saules, ne Mēness ritumam, ne arī klimatiskajiem novērojumiem. Tāpēc saku droši – ir Sērsnu laiks. Sniegs ir ass, čirkstošs, gluži kā nazis tas arī bez lieleim atkušņiem savaino meža zvēru kājas asiņainas. Daži runā par laba siltinājuma trūkumu, bet visi taču priecājamies par lāstekām aiz loga –nez, vai mūsdienu bērniem tās šķiet tikpat gardas, kā savulaik mums.
Bet tai vakarā vēl pirms Sērsnu laika īstenā sākuma, mēs Dzīvesziņas skolā sanācām runāt par kalendāru, par laika skaitīšanu, mazliet vairāk par Sauli un gluži maz par Mēnesi. Par to, kas ir redzams un kas nav redzams pie debesīm, par to, kas Dainās varbūt kādam liekas izgudrots, bet patiesībā galīgi tāds nav, un ir tikai patiess un redzams. Jā, un arī neredzams, bet šai reizē mēs gan vairāk runājām par to redzamo. Runātāju vidū bija Irēna Pundure, astronome un viena no izdevuma Zvaigžņotā debess redaktorēm, Valdis Celms (un viņu jau daudzi pazīstam kā viedu un Tradīcijā, arī laika skaitīšanā saprotošu un zinošu cilvēku), arhitekte un latviskās tradīcijas pētniece un arī praktiķe Ināra Heinrihsone, kā arī kalendāru sarunas ierosinātājs Ivo Rubīns.
Irēna Pundure mums atgādināja, ka mūsu Tradīcijā laika skaitīšanā tiek izmantota tikai un vienīgi Saule. Mēness ir svarīgs, protams, sējas, ražas novākšanas, uzglabāšanas un pārstrādes darbos, un vēl citos saimnieciskos darbos, bet laiku tomēr skaitām tikai pēc Saules. Skaitot pēc Mēness, no Jāņiem līdz Jāņiem nevar nonākt, bet skaitot pēc Saules var. Mums ir četri tā saucamie statiskā krusta svētki – Jāņi, Miķeļi (Rudenāji), Ziemassvētki un Lielā diena un četri starpsvētki – Rudens Māras, Mārtiņi, Meteņi un Ūsiņi. Astronomiski un matemātiski ir vienkārši saskaitīt dienas un nedēļas, lai izrēķinātu vidus- vai starpsvēkus.
Ināra Heinrihsone mums iedvesmojoši parādīja, ka senākais kalendārs varēja sastāvēt no divām nelielām virvītēm – un dienas un nedēļas vienkārši varēja saskaitīt iesienot tajās mezgliņus. Pie tam – Ināra rādīja gluži parastu, ļoti skaiti izdarinātu, un tomēr vienkāršu savā būtībā, paklāju ar auseklīšiem, kuŗu arīdzan gluži viegli lietot par palīgu laika atskaitīšanā.
Valdis Celms atgādināja, ka daudz kas ierakstīts zīmēs, arī laika skaitīšana, un gads ir posms, kas iezīmēts gan Saules zīmēs, gan Ozola vai parastā apļa zīmē.
Tas patiesi īsumā, jo sarunas plašais vēriens nav izstāstāms un atstāstāms. Katrā ziņā palikām pie domas, ka laika skaitīšanas un kalendāru jautājums vēl tiks cilināts citā tikšanās reizē.
Nākamotrdien, 28.februārī mūsu sarunas tēma būs - RITMI - dabas, cilvēka, dziednieciskie, medicīniskie. Viesos rehabitologs Egils Eglītis
