1941. gada 14. jūnijs - pieminam, godinam, atceramies.

 

1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju pār Latviju vēlās PSRS komunistiskā režīma pirmais genocīda vilnis, kad kvēlākie savas tēvzemes patrioti, to ģimenes un radinieki, nežēlojot ne sirmgalvjus, ne mazus bērnus vienā naktī tika sagūstīti un izsūtīti tālu prom no dzimtenes.

Mērķis bija ne tikai sagrābt to zemes un sastrādātās vērtības, bet arī izdeldēt tautas brīvības garu, pašnoteikšanos un savas zemes saimnieka apziņu. Vēl pirms plašās izsūtīšanas okupācijas spēki un viņu pakalpiņi jau sāka arestēt un iznīcināt inteliģences un kultūras darbiniekus, kas tautā uzturēja nacionālo pašapziņu un kopa tautas dzīvesziņu, tās dievestību un patību. Tie tika uzskatīti par kaitīgākajiem okupācijas varas ienaidniekiem, starp kuriem 1940. gada 6. jūlijā kā vienu no pirmajiem arestēja arī Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadoni Ernestu Brastiņu un kurš tika nošauts 1942. gada 28. janvārī PSRS.

Mēs nedzīvojam tikai savu dzīvi, ja kopjot savas ģimenes un dzimtas saknes un saiknes, apzināmies piederību savai tautai. Baltu kultūrā veļos aizgājušos pieminēja svētbirzīs iekurot svēto uguni, kas simboliski savienoja mūžībā esošos ar dzīvajo paaudzēm, tautas apziņas lauka pagātni ar tagadni. Tāpēc, pieminot 1941. gada PSRS režīma upurus, Latvijas Dievturu sadraudze aicina iedegt sveci par katru dzimtas tuvinieku, kas nepārdzīvoja izsūtījuma nežēlību un bargos apstākļus, kā liecību tam, ka visu upuru un izdzīvojošo sīkstā pretestībā pārdzīvotais, dziļi dvēselē saglabātās tautas vērtības un nākotnes cerības  netiks aizmirstas un vienmēr tiks tālāk nestas.

Andrejs Broks

Latvijas Dievturu sadraudze

Gaidiet mani.

Gaidiet mani, Latvijas meži!

Pārnākšu pārguris, savainots, drūms.

Mani dziedēt varēs tikai egle,

Mierināt iespēs vien upmalas krūms.

Gaidiet mani, Latvijas upes!

Pārnākšu izslāpis. Slāpes dzēst.

Vienīgi jūsu tecējums klusais,

Vienīgi jūsu šalkojums spēs.

Gaidiet mani, Latvijas kalni!

Pārnākšu dūksnāju elpas skauts.

Paceliet galotņu plecos, lai vēji,

Dzimtenes vēji pār mani trauc.

Gaidi mani, Latvijas māte! –

Mājup pie tevis celts neredzams tilts.

Gaidiet mani dzīvie un veļi!

Gaidiet mani, dzimtenes smilts!

Gunārs Freimanis (1966.g.)