sestdiena, 2021. gada 6. februāris

Metenī mestie aizmetņi

Andrejs Broks

Meteņi — gada sākums dabas atdzimšanas ciklā. Rudenī ar Veļu laika vakarēšanām un maskotajiem gājieniem tiek iziets caur sevis apzināšanos laikā un paaudzēs, Ziemassvētkos ar ziemas maskām čigānos ejot, atskārsmes līmenī atjaunojam sevī saskaņu pasaules lielo norišu lokos, un Meteņu budēļos ejot, sagaidot pavasara laiku, sagatavojam sevī pamatus jaunam gadskārtas un atdzimšanas cēlienam dabā un saimnieciskajā darbībā. Cauri ziemas laikam ir briedināti jauni cerību aizmetņi un vilkti meti jaunu ilgu, attiecību un plānu piepildījumam, tāpat arī zemē mostas jauni aizmetņi Māras valstības dziņu atrišanai jaunā piedzimšanā. Ziemas tumšais laiks atkāpjas un Dabas māte iekustina savu valstību jaunam pavasara laikam, kas sākas ar Meteņiem. Tāpēc arī budēļi ir tie, kas budina ikvienu būt rosīgam metot jaunus metus savai labklājībai domās, darbos un savstarpējā satiksmē.

foto: Uģis Nastevičs

33354-0        Budēlim tēvainim Dzīparota pātadziņa,

Meitu šūta, meitu pīta, Mīļas Māras norakstīta.

32226-0        Nāc, māsiņa, cik nākdama, Nāc meteņa vakarā:

Pelnu dienu pārtecēsi, Plācenīšu paēduse.

32209-0        Ap meteni slaiži laižu, Lai liniņi gari aug;

Ap lieldienu šūpojos, Lai telītes barojās.

32212-0        Ej ar Dievu, metenīt, Nu mēs tevi pavadām;

Nāc atkal citu gadu, Tad mēs tevi saņemsim.

Tāpat kā Meteņiem latviskajā gadskārtā ir sava vieta, kas nosaka laiku sasaisti pārejai uz jaunu aizsākumu, tāpat arī šajā vārdā ietvertais jēdziens, kas atvasinās no darbības vārda mest, latviešu valodā ar savu būtību caurauž citus jēdzienus, tā veidojot nozīmīgu domu tīklojumu.

 

Metai — lietuviešu gads, gadalaiki. Vārds jēdzieniski saistīts ar leišu mētas, mātas ‘mērs’, mētas ‘laiks, vecums’, dsk. ‘gads’. Laikmets — laika mēra vienība, kas atvasinās no vārda mets kā sena mēra jēdziena, kura pamatā ide. *mē- ‘mērīt’ paplašinātā forma *mēt-, no kā arī mest.

Līdzīgi kā smadzeņu šūnas — neironi veido savstarpējas saites smadzenēs, arī vārdi valodā veido jēdzienu tīklus, kas apziņā nostiprina atmiņu, veicina daudzpusīgāku uztveri un analītisku domāšanu, bet visvairāk šādi saistīto jēdzienu tīkli veicina saziņas un savstarpējas sapratnes dziļumu un domāšanas ātrumu vienas kultūras ietvaros. Ne velti šādi jēdzieni ir izmantoti dainu tekstos, kur abstraktas dievestības atskārs­mes cieši saistītas ar dievību darbību vai būtības atspoguļojumu.

19350-0        Met, Dieviņ, zelta krustu Istabiņas dibinā;

Kas nav ēdis, lai paēda, Kas nav dzēris, lai padzēra.

3086-0          Tēvu tēvu laipas mestas, Bērnu bērni laipotāji;

Tā, bērniņi, laipojiet, Ka pietika mūžiņam.

           Mest. Aicinājums Dievam mest zelta krustu ir saistīts ar vēl plašāku dainu dievestības simbolisko jēdzienu lauku, kurā dabā novērotas parādības (saules halo optiskās izpausmes) poētiskais tulkojums ietverts dainu dievestības tikumisko jēdzienu teiksmu tēlos un to darbībās. Tas tikai apliecina vārda mest jēdzieniskās būtības ciešo saikni ar Dieva, kā aizsākuma un radīšanas kritēriju pasaules norišu likumsakarībās. Mest simboliski nozīmē aizsākumu, aizsākt darbu, radīšanu, auglības norisi. Kā jēdzieniska vārda sakne tas redzams vārdos: aizmetnis — aizsākums jebkuram augam dabā un kā pārnesta nozīme arī domu pasaulē; apmesties — aizsākt jaunu dzīvi jaunā vietā; iemesties, uzmesties — kaut kā nevēlama aizsākums nevietā vai nelaikā; mesties — kā aizsākums norisēm — “metas krēsla”, “sametās auksts laiks”, uzsākt darbību — mesties darbā, doties uzbrukumā; pamest — atstāt, pabeigt dzīvi.

 

Mērs, pamats un mets. aizsākuma jēdziens vārds mest savijas ar vārdiem mērīt un pamats, kas saistās ar aizsākuma darbībām ēku plānošanā un būvniecībā. Jebkura darbība būvniecībā, un ne tikai, aizsākas ar uzmērīšanu un jebkura ēka aizsākas ar pamatu ielikšanu. Mest — pamatā ide *mē- ‘mērīt’, metiena attālums kā mērvienība. Pamats — atvasinājums no mest ar pried. pa- (‘zem’), sin. pavaļa, paviļa ‘pamats’ (akmens, kas ievelts ēkas pamatos) no verba velt.

708-2           Neraud' gauži, sila priede, Neba tevi skaliem cirta,

Cērt istabas pamatiem, Daiļu dziesmu klausīties.

3715-0          Ozoliņu klēti cirta, Vaŗa lika pamatiņas.

Šķitās mans brāleliņš Saules mūžu nodzīvot.

27548-1        Brāļi manu namu dara Smilkšu kalna galiņā;

Nevajaga glāžu loga, Ne ozola pamatiņa.

Mets — apvidvārds — ‘lielums, mērs, laiks’. Šodien arhitektūrā un dizainā tiek lietots svešvārda projekts vietā kā sākotnēja projekta iecere (koncepcija); no meta atvasinās vārdi uzmetums (skice), pirmmets; 20. gs. jaunvārds, atvasinājums no — mest. Pamatā ide. *mē- ‘mērīt’ paplašinātā forma *mēt-, no kā arī mest.

              Mets ir ieceres pamats — aizsākums — aizmetnis. Pirms meta ir aizmetnis (kam lielāka atbilstība skicei – uzmetumam, pirmmetam), kas būtu sinonīms iecerei, ko, savukārt, varētu lietot vārda “ideja” vietā, bet koncepcija ir ieceres kopsavilkums, īss apkopojums, kas patiesībā ir meta būtība. Ar ieceres izpildi saistīts tāds ikdienā pierasts vārds kā priekšmets, kuru kā jaunvārdu radījis Atis Kronvalds, tam jēdzienisko sakni saskatot arī slāviskajā etimoloģijā, bet kopējais ide. aizmetnis arī tur saskatāms. Priekšmets — vārds, kas jēdzieniskajās saiknēs saprotams kā lieta, kura tapšanai pamatā ir cilvēka radītas ieceres vai dabas likumsakarībās balstīts mets.

              Priekšmets — A. Kronvalda jaunvārds (1865) pēc kr. predmet ‘t.p.’ parauga: tāds vārds līdz šim latviešiem trūka, ar ko it visu var apzīmēt, kas vien sajūtams un vērā ņemams. Vāciešiem priekš tam tas vārds Gegenstand. Man domāt, ka būtu tas vārds priekšmets še ģeldīgs. Priekšmets, tas ir: kas priekš vērā ņemšanas priekšā mests… [..][1]

              Radošums un radoša rīcība, kā rosinoša darbība atjaunotnei, caurvij visas Meteņa laika norises gan radot maskas budēļu gājieniem, gan izpaužoties dziesmās dejās un rotaļās, lai uzjundītu radoši pozitīvu attieksmi tālākajām gaitām jaunā gadskārtā un nepieciešamajos darbos. Iecere un radīšana ir cieši saistīta ar darīšanu. Radošā darbā tas bieži notiek vienlaicīgi. Arī aušanā vārds meti apzīmē auduma pamatu veidojošos pavedienus, kas ir aizsākums auduma radīšanai.

              Metināt — darināt — radīt.

7474-0          Man izauda māmuliņa Dancojamus lindraciņus:

Zīda meti, zelta audi, Sudrabiņa strīpītēm.

76-0             Lai darīju, ko darīju, Dziedādama vien darīju.

Dziedādama cimdus metu, Dziedādama noadīju;

Dziedādama sagaidīju Tautas dēlu atjājam.

18065-1        Ko audīšu, ko metīšu Ar to vienu kamoltiņu?

Ko tautās lielīšos Ar to vienu bāleliņu?

20509-2        Anniņai īsi svārki, Eža ādu metināti;

Cik ezītis pakustēja, Tik Anniņa stāvus lēca.

20511-2        Jānītim īsi svārki, Eža ādu metināti;

Tie bij labi sētu lēkt, Nabadzēm mutes dot.

Šujot diegam nepieciešams aizmest mezglu, bet pievienošanas nozīmē saka piemetināt, kas sarunā tiek lietots piebilst nozīmē. Bet ja kādam pietrūcis nedaudz naudas, tad kāds cits to var piemest ar nozīmi papildināt. Ar vārdu metināt mūsdienās apzīmē arī tehnoloģisku darbību metālapstrādē ar kuras palīdzību var sakausēt divas metāla daļas kopā kā vienu veselu.

 

              Vārds laimests uzvedina uz domu, ka tam varētu būt etimoloģiska saistība ar vārdu mest, bet tas ir J. Endzelīna jaundarinājums, tāpat vārds laimēt. Tomēr vārdu Laime (Laima), laime, etimoloģiska saistība ar vārdu laist kā radīšanas un likteņa lemšanas jēdzieniem, jēdzieniski pārklājas arī ar metu kā ieceri un mešanu kā aizsākumu jaunai dzīvei vai vienkārši veiksmei. Arī skaniska līdzība reizēm var radīt jēdzieniskas sakritības. Laime — laist + mest — laimēt, laimests.

              Ar laimi lielā mērā ir saistīti arī mūža godi, kuros viena no simboliskām norisēm ir velšu mešana pādei, līgavas mātei vai jaunajam pārim. Nezinot vārda mest simbolisko būtību, var padomāt ka runa iet tikai par ārišķīgu izrādīšanos, bet arī šeit galvenais mērķis ir ar veltes došanu aizsākt godu vaininieku dzīvē jaunu posmu. Naudas mešana – samešana nav fiziska darbība bet gan līdzdalība un veicināšana pādes vai jaunā pāra dzīves ceļa aizsākšanā.

1758-0          Metat, kūmas, tai pādīti Dižas naudas gabaliņu:

Tas māmiņi pirmdēliņis, Lai pirk dārgu kumeliņu.

13664-0        Met, tautieti, pagalmā Divi zelta gabaliņi,

Lai netrūka māmiņai Mūžam jaunas malējiņas.

18005-4        Māsiņ zelta droztaliņ, Vedīs tevi šoruden!

-Bāliņ putu gabaliņ, Tev būs jāt panākstos;

Tev būs mest zelta naudu, Lai met citi sudrabiņu.

Apliecinājums mešanai kā rituālai, auglību veicinošai darbībai ir dainās attēlotajās vasaras saulgriežu tradīcijās Jāņos, dabas pilnbrieda laikā. Jāņu zāļu, kas pašas par sevi jau ir auglības simbolika, mešana istabā, dārzā, laidarā un citur, kur nepieciešama augšana, vairošanās un izaugsme, apliecina mešanas darbības ciešo saistību ar auglības aizsākuma jēdzienisko būtību.

Zāļu mešana Jāņos.

32448-1        Līgojiet, Jāņa bērni, Metiet zāles laidarī;

Cik zālīšu, tik telīšu Jāņa mātes laidarī.

32419-0        Augstu metu Jāņu zāles, Lai telītes lielas auga,

Lai telītes lielas auga, Lai tās pulka piena deva.

32685-0        Metam zāles istabā, Lai nesnauda vērpējiņas,

Lai nesnauda vērpējiņas Lai snauž tēva arājiņi.

32448-0        Metam zāles laidarā, Lai telītes vaislojās;

Cik zālīšu, tik telīšu Jāņa mātes laidarā.

32369-0        Ieiedama istabāi Stāvu metu ābuliņu,

Lai tas auga, lai ziedēja Līdz citiem Jānīšiem.

32418-0        Augstu metu (sviežu) Jāņa zāles, Lai telītes lielas aug,

Lai telītes lielas aug Jāņu mātes laidarā,

Jāņu mātes laidarā, Ar baltām galviņām.

Metenis aizsāk, velk metus visam auglības ciklam, lai pavasara sākumā tikai aizmetnī dzimstošais plauktu, zaļotu vasaras pilnbriedā Jāņos un nestu augļus, bagātīgu ražu rudens Apjumībās. Tikai visa gadskārtas cikla veselumā ir izprotama tradīciju būtība un ar tām saistīto jēdzienu lietojums dainās un citās, tautā izlolotajās gara mantās un rituālajās darbībās.

Ar rituālām darbībām saistīts vārds ir atmešana, kas lietots vārda ziedot vietā vai apzīmējumā “ziedojuma vieta”. “Ziedojumu vietas mājas garam jezuīti dzirdējuši saucam par Atmešanas vietām (Atmeschenes Wete); šis vārds it kā norāda, ka pašu ziedošanu saukuši par atmešanu.”[2] Ziedošana, ierosinoša darbība, kas paredzēta sakārtotas apziņas un ar dabas auglības cikla norisēm saskaņotai cilvēka esības uzturēšanai, neļauj pārprast šī vārda lietojuma nozīmi.

Ar ziemas laiku saistītajās masku gājienu tradīcijās izpaužas ziedošanas rituālā būtība, kas ir senā izpratne par apritē saistītām norisēm dabā — dots devējam atdodas. Šodien, atbilstoši ekoloģijas ekosistēmas izpratnes atziņām, teiktu — aprites tautsaimniecība. Tas izpaužas maskošanās tradīcijā, kur maskas iemieso dabas spēku simboliskos tēlus, kuras, apstaigājot saimes, nes tām svētību — auglību un izdošanos, ja tās, savukārt, pienācīgi uzņem un pacienā. Labu attiecību uzturēšana, būt un noskaņoties saskaņai ar visu pasauli — visu darbību mērķis. Meteņos, kas bijis senais gada sākums, kad atdzimst daba, jābrauc pēc iespējas tālāk ciemos, jo tad "lini visgarāk izaugšot". Šodien teiktu, pozitīvas darbības, lai uzturētu pozitīvu attieksmi, kas, savukārt, veicina izdošanos.

Kas to lai zina, bet varbūt sen, sen senatnē Metenim ir izdevies iemesties arī Dieva mētelītī, kad tas ar Māru jāja pār pasauli lielajā dabas auglības rituālā.

32534-0        Dieviņš jāja rudzu lauku Ar pelēku mētelīti,

Pretim jāja mīļa Māŗa, -Šei būs laime pļāvējam.



[1] K. Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīca”.

[2] L. Adamovičs. Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā. 106.lpp.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana