Dzīvesziņas vasaras nometne – Latvju sēta

"Dzīvesziņas skolas" septītā vasaras nometne – organizētā brīvība
no 6. - 9. augustam Limbažu novada lauku sētā "Purmaļi".

Dzīvesziņas skolas vasaras nometnes katru gadu rīko gandrīz vieni un tie paši cilvēki - Latviskās dzīvesziņas centrs “ZALTIS” sadarbībā ar "Latviešu nacionālistu klubu" un tradīciju kopu "Pērkonieši". Tā ir Antra un Anna ar saviem domu biedriem, kas spēj sapulcināt un enerģētiski sakult jaunību, briedumu, delverus un pavisam mazos, kas vēl paši brīnās par saviem pirmajiem soļiem, bet šogad kā čiekuri bija sabiruši „Purmaļu” pagalmā.

Katru gadu nometne ir kā ceļš, kas it kā jau zināms un ved pa to pašu dzīvesziņas taku, bet kur aiz katra pagrieziena tomēr gaidāms brīnums, pārsteigums, kāda negaidīta tikšanās ar savas jomas zinātājiem, talantiem, aizrautīgiem cilvēkiem, kas visus ieritinās nepārtrauktā darbošanās enerģijā. Turklāt pilnīgi vienalga, vai tu to kādreiz esi darījis vai pirmo reizi ņem rokā, piemēram, dzīparu, lai sāktu celot. Tā ir arī nometnes dalībnieku gaidītā atkalredzēšanās vai gluži jaunu draugu atrašana. Jaunas zīmes tai pašā ceļā, jaunas enerģijas, atziņas un domas, jaunas mājvietas uz četrām skaistām dienām. Kā uzsver Valdis Celms, svarīgi ir notikumu piedzīvot, izdzīvot, sajust. Tad nu nepilnas četras dienas piedzīvojām gan lielu dvēseles un miesas vaļu jeb brīvību dabas ieskāvumā, gan lekcijas, nodarbības, gan baudījām gardus un veselīgus saimnieču gatavotus „mājas ēdienus”, ūdens un pirts priekus, dančus un dziesmas. Organizētā brīvība, kas ļāva piedzīvot tik daudz kopīga, kā arī katram savas sajūtas un notikumus. 

Šīgada nometnes tēma bija Daiļā, Praktiskā un Enerģētiskā latvju sēta. Tajā dažādu jomu interesenti, entuziasti un eksperti dalījās savās zināšanās, pieredzē un sajūtās, kādai klātos būt latvju sētai visplašākā nozīmē - mājai ar latvisku garšu (gaumi), kur centrā ir nams – pavarda vieta.

Armands Bisenieks, arhitekts, RTU docents, trīs dēlu tēvs, dāsni dalījās savā pieredzē, parādot, ka arī dažkārt mūsdienu „kastītes” prasmīga arhitekta rokās var pārtapt par pareizi konstruētām, t.i., latviskām ēkām. Katrs varēja aizdomāties, kas būtu maināms vai gluži otrādi saglabājams paša namā.

Andrejs Broks, profesionāls dizainers, fotogrāfs, biedrības "Latvijas Dizaineru savienība" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes loceklis, mums atklāja latviešu mājas un telpas attīstību no aizvēstures līdz mūsdienām, būvēšanas principus. Interesanta prezentācijas daļa bija tās mūsdienu ēkas, telpu izkārtojums un mēbeles, kur iezīmējas senlatviešu ēku un pat piļu elementi. Visas šīs izjūtas mūsos jau ir ieliktas, un, ja izdodas tās harmoniski realizēt, arī mūsdienās top skaista latviešu māja bez pompozitātes un pārspīlējumiem.

Lija Bērziņa, ģeoloģijas doktore, rīkstniece un pieredzējusi āderu pētniece, dalījās bagātīgajā materiālā, kas uzkrāts par āderu un māju izvietojumu svētvietās un lauku sētās, parādīja arī kartēšanas praktisko nozīmi mājas un visas sadzīves izkārtojumā attiecīgā laukumā. Dzīvās dabas reakcija uz spriegumu ir stress - arī uz zemes garozas spriegumu jeb āderēm Tas bija patiesi aizraujoši, noderīgi un fascinējoši - ar mistikas pieskaņu, ko realitātē noturēja zinātnieka, metodiķa un kartogrāfa zināšanas un spēja to vienkārši, bet pietiekoši zinātniski izskaidrot arī mums.

Gundega Lināre, ainavu arhitekte, LLU pasniedzēja, bija ieradusies ar tik tematiski daudzveidīgu prezentāciju klāstu par Latvijas lauku sētu un latvisku ainavu, sākot no saules un mēness pulksteņiem, strūklakām, pagalmu un stādījumu izkārtojumu un beidzot ar kapu ainavām, ko papildināja lielisks stāstījums, ka tur pietiktu ko redzēt un dzirdēt visas ziemas garajiem vakariem. Rosinoš u impulsu saņēma ikviens - kaut savam balkonam.

Kā jau zinām, māja ir arī enerģija, kas veidojas gan no pašas mājas uzbūves, gan ēku izkārtojuma un koku izvietojuma pagalmā, gan pašu cilvēku jeb saimes enerģijas, saskaņas un radītās atmosfēras. Tāpēc daudz tēmu bija veltītas tieši šiem jautājumiem par saskaņu ar sevi un citiem kopējā telpā. 

Eva Mārtuža, dzejniece, rakstniece, AS „Lauku Avīze” izdevniecības literārā redaktore, bija izpētījusi Ernesta Brastiņa darbu „Daiļā sēta”, mājas izkārtojuma un sadzīves priekšmetu garšu jeb gaumi, pievērsa mūsu uzmanību trāpīgajiem vārdiem, kurus tik iederīgi lieto Brastiņš, piemēram, lielistaba, guļistaba, ēdistaba, paša (saimnieka) istaba un pates istaba. Un skaistā atziņa, ka „kārtība ir daiļuma sirds”, ko Imants Ziedonis, iespējams, patapinājis vai sajuties līdzīgi, apgalvodams, ka „laime ir lietu kārtība”. Ja katrai lietai sava vieta ar garšu, ja mūs nepārņem stila maldi jeb lētas lietas, bet pagalms ir vismaz 20X20 m, tad rodas īstā mājība.

Juris Batņa, daudziem zināms, pieredzējis pirtnieks un psihoterapeits, saimnieko lauku sētā "Lielzemenes", ir nonācis pie izpratnes, ka tieši pirts ir ne tikai latviešu dziednīca ķermenim, bet arī garam, latviskā psihoterapija. Nometnē jau kuro gadu Juris kā ārsts atraktīvi dalās zināšanās par cilvēka smadzeņu un nervu sistēmas uzbūvi un darbību, par pirts rituāla iedarbību uz cilvēka organismu, par meditāciju un veselību kopumā. Uzzinām, ka mums ir 9 emocijas, no kurām tikai 2 - prieks un interese - ir pozitīvas, bet 7 negatīvas: bailes, dusmas, kauns, distress jeb psiholoģiskas ciešanas, riebums, nicinājums, izbrīns. Bet dvēseles sāpes jau rada negatīvās emocijas, negatīvās domas un neadekvāta uzvedība. Jura stāstītais vienmēr ir aizraujošs, ar humoru un rada mūsos vēlmi būt veselam, viena gabala, kā teiktu Spīdola. Vēlmi tūlīt iet uz pirti pēc veselības! 

Roberts Šilings, pirtnieks un latviskās dzīvesziņas biedrības „Saulesrits” vadītājs, ne tikai mūs pirmajā nometnes vakarā lieliski nopēra pirtī, ne tikai novadīja vasaras Māras gadskārtu rituālu, kuru ne tikai pavadījām, bet arī piedzīvojām, stāstīja par zīmēm un enerģētiku latvju sētā, mājā, par iespēju tajā radīt enerģiju, nosargāt vai pavairot esošo. Tie bija lieliski, daudzveidīgi brīži. Un jādarās jau tālāk katram pašam, jo, kā Roberts teica, jebkas, ko kāds apgalvo, ir tikai pieņēmums. 

Valdis Celms, mākslinieks, dizaineris (robežzīmes Rīga autors), zīmju semiotikas pētnieks, grāmatas "Latvju raksts un zīmes" autors, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, kā lektors un organizators ir piedalījies visās "Dzīvesziņas skolas" nometnēs no sākuma līdz beigām, bagātinot to ar savu viedo, šarmanto, jauneklīga gara klātbūtni. Šoreiz gan Valdis bija uz īsāku brīdi, lai, runājot par dievturību un latvisko dzīvesziņu, saliktu akcentus uz terminiem, ko visi lietojam, bet kam dažkārt piedēvējam atšķirīgas nozīmes, lai mēs gūtu izpratni un spētu runāt vienā valodā. Veidojās papildinošs dialogs ar Gunti Kalnieti, ārstu-psihiatru, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes priekšsēdētāju, kurš uzskata, ka dievturība kā garīgais ceļš varētu Latvijai palīdzēt vienot cilvēkus pašapziņā, piesaistīt šai zemei, īpaši šajos globalizācijas, reliģisko karu un zināmas cilvēku daļas degradācijas (alkohols, narkotikas, asociāls dzīves veids u.c.) laikos. Pašnoteikšanās, paļaušanā uz Dieva padomu un sevis varēšanu veido saskaņu cilvēkā un ap cilvēku. Viņi rosināja neaizstāt gudrību ar zināšanu, zināšanu ar informāciju, bet informāciju ar viedokli.

Augstāk dzied cīrulīts
Par visiem putniņiem.
Augstāks Dieva padomiņš
Pār to visu pasaulīti.

Bet visam pa vidu un starpām bija dažādas praktiskas darbošanās un kaulu izlocīšanas. Krists Ozoliņš, jauns mākslinieks, kas veido māla traukus lipināšanas tehnikā, bija atnesis kaudzi ar māliem, kas ir zelta vērtē, un katrs, sēžot zem ābelēm, varēja sev darināt traukus šai savdabīgajā tehnikā. Bet pats jaukākais sekoja pēc tam, kad katru mīļu brīdi ar glaudīšanu un pulēšanu katrs spodrināja un gludināja savu trauciņu kā dimanta oliņu. Vēlāk tie tiks apdedzināti un atdoti īpašniekam. Bet Ausma Spalviņa, pieredzējusi tautas daiļamata meistare – audēja, darbojas Tautas lietišķajā mākslas studijā „Dardedze”, iztērēja 2 kg dzijas, lai katrs, kas to vēlējās, varētu sev izaust celainītes. Un kas gan šim putenim varētu pretoties. Kad jau likās, ka to nu prot par viengadīgs, tad galds noklājās ar salmiņiem un spalviņām, un atkal bija jāmācās puzuri vērt. Nu kā vecos laikos, kad rokas ne mirkli mierā nestāvēja. 

Izmantoti Ritas Liepiņas foto.

Ivo Rubīns un Varis Liepiņš, tradīciju kopas "Pērkonieši" dalībnieki, nepalika iepakaļ - ar akordeonu, koklēm un bungām tika trīcināts deju placis, bet Dzintars, Antra, Anna, Līvija ierādīja visiem latvju danču soļus un iedrošināja ikvienu laisties jestrās dejās, izlecot gan pankūku danci, skroderi, oiru, tūdaliņu un pat krakovjaku. Bet tad atkal cits ritms – klusinātāks, pie ugunskura dziesmas pavadot. Bet arī dalībnieku vidū atradās Valdis, kas kādu rītu agri agri mūs visus iejūsmināja ar kokles spēli- skaņas likās kā plūstam no debesīm uz zemes, dodot svētību jaunai dienai. Un kur nu vēl peldes Bruncīšu ezerā, trakais zibens un pērkons – kā nekā tai dienā trīs astoņnieki- 08.08 2015. (kopā 8) nav joka lieta, pēršanās pirtī, bradāšana pa samtaini rasaino zāli, gulēšana zem ozola un vecā suņa Bruņa rāmais skatiens, kas tā vien teica, vai nu nebeigsiet to jampadraci - es arī gribu prom no ķēdes brīvībā. Gods jāprotas. Atvadāmies no Purmaļu saimnieka Paula, vēlot svētību viņa sētai, ģimenei un visu daudzo ieceru piepildīšanos. Tāpat kā mums visiem. Līdz nākošai organizētajai brīvībai nometnē 2016!
Dzīvesziņas skolas mājas lapa >>>

Iveta Mazūre, kas arī pa šo taku gāja un to visu piedzīvoja.
Ritas Liepiņas foto.