Latvijas Dievturu sadraudze

Pēc Gunta Kalnieša intervijas žurnālā Mistērija (2015. gada jūlija numurā)

Guntis Kalnietis ir ārsts-psihiatrs ar vairāk kā 30 gadu darba stāžu. Psihiatri mācās arī psihoterapiju, un metodes, prakses, arī filosofija, ko viņš apguvis psihoterapijā, ir zināmā mērā nākušas no reliģiskajām praksēm. Reliģija nākamo dakteri ir interesējusi vienmēr. 

Gunta Kalnieša vecāki 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur arī Guntis piedzima. Nu abi vecāki jau viņsaulē un, lai arī nākuši no luterāņu ģimenēm, ne mazākajā mērā nav bijuši reliģiozi. Padomju laikā arī popularizēja ateismu. Tomēr reliģijas Gunti ir interesējušas vienmēr, turklāt nevis šauri konfesionāli, bet visas pasaules mērogā. Mācīdamies pirmajās klasītēs, Guntis dzīvoja mājā, kurā atradās ciema bibliotēka, un viņa pirmā izlasītā grāmata par reliģiju bija latviski tulkotā ateisma rokasgrāmata, kas saturēja ļoti interesantu informāciju par dažādām reliģijām un to Svētajiem Rakstiem, ko Guntis lasījis ar lielu interesi. Nākošais spilgtais iespaids šajā jomā bija Leo Taksila „Jautrais evaņģēlijs”, ko zēnam uzdāvināja skola, astoto klasi beidzot. Tajā ar humoru bijušas apspēlētas evanģēlijos sastopamās pretrunas, bet Jēzus attēlots gandrīz kā hipijs. Tikai kā jauneklis Guntis izlasījis arī īsto evaņģēliju. Guntim ir bijuši reliģiski meklējumi gan Rietumu, gan Austrumu virzienos, taču viņš sevi neuzskata ne par teologu, ne filozofu, bet gan par psihoterapeitu, kas pievērsies reliģijai. 1990. gadu sākumā, kad jau vējoja brīvība un visi metušies studēt un pētīt gan Svētos Rakstus, gan citu literatūru, jo padomju laikā kristīgā baznīca likusies atstāta novārtā un apspiesta, Guntis ļoti aizstāvējis kristietību. Viņš pat vairākus gadus ir strādājis kādā kristīgajā augstskolā par pasniedzēju. Šobrīd viņa attieksme pret kristietību ir mainījusies, lai gan tieši interese par to Gunti galu galā novedusi pie dievturības. Guntim Kalnietim arī dievturība ir reliģija. Lai gan mēdz teikt arī „dzīvesziņa”, viņš pastāv uz vārdu „reliģija”, jo arī Ernests Brastiņš no dainās saglabātās mācības formulējis dievturību kā reliģiju. Oficiāli Dievturu sadraudzē Guntis Kalnietis iestājās tikai pirms dažiem gadiem, bet 2015. gadā tika ievēlēts par Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītāju.

Guntis uzskata, ka dievturība ir jāattīsta, jānostiprina, jāpiekopj ikdienas praksē. Psihiatrija ir sociālās medicīnas nozare, kas saistīta ar sabiedrību. Guntis ir ilgi strādājis arī kā narkologs un savā dzīves un darba pieredzē ir redzējis latviešu tautu arī kā atkarīgus cilvēkus: alkoholiķus, narkomānus, arī psihiski slimus, depresīvus, kas cieš paši un liek ciest saviem tuviniekiem. Kā ārstam viņam liekas, ka mūsu tauta šobrīd nav laimīga, bet tieši dievturība ir tas ceļš, kas mūsu tautai tagad būtu vajadzīgs, jo šī reliģija ir iespēja iegūt visu lietu kārtības izpratni, harmonizēt savu dzīvi, ka dievturība ir tas garīgais ceļš, kas varētu Latvijai un tās cilvēkiem palīdzēt, varētu sniegt lielāku latvietības izjūtu, piesaistīt šai zemei.

Kā uzskata Guntis Kalnietis, Dievturība jau nav kāda Brastiņa izdomāta reliģija, dievturu kustības dibināšana ietilpst pirmskristīgo reliģiju atjaunošanas procesā, kas Brastiņa laikā bija tikko sācies. Ķeltu druīdu reliģiju Lielbritānijā sāka atjaunot 18. g.s. Vēlāk Vācija, Skandināvijas zemes centās atjaunot savu - seno ģermāņu reliģiju. Šobrīd gandrīz visas senās indoeiropiešu reliģijas pastāv kā rekonstruētas kustības vai organizācijas, cik kurai atjaunošana izdevusies, cik pagātnes materiāla palicis. Ir seno skandināvu reliģija – asatru. Islandē jau no 1970. gadu sākuma tā ir oficiālā reliģija līdzās luterānismam; šīm abām reliģijām ir vienāds oficiālais statuss, vēlāk tāds tika noteikts arī citās skandināvu zemēs. Ķeltu druīdu kustība ir ļoti plaša, tā izplatījusies pat Amerikā, kur ir daudz īru emigrantu. Senās reliģijas atjauno arī slāvi - rodnoverije ir ļoti nacionālistiski noskaņoti; arī mūsu kaimiņi baltkrievi atceras savas baltu saknes. Arī lietuvieši jau ir tālu aizgājuši savas reliģijas atjaunotnē.

Ir tautas ar saviem senajiem eposiem, piemēram, skandināviem ir „Vecākā Eda”. Mūsu kaimiņiem igauņiem, somugru tautai, ir „Kalevipoegs”, somiem ir eposs „Kalevala”. Mariešu, somugru tautai, kas dzīvo Krievijā, visiem padomju laikiem cauri ir saglabājusies senā reliģija, ir svētās birzis, savi priesteri, savi reliģiskie svētki. Musulmaņu tjurku tautām ir kopīga senā reliģija – tengriānisms. Tengri ir plašo stepes, kur dzīvoja senie tjurki, debesu Dievs. Tāpat kā indoeiropiešiem šī vārda izcelsme nozīmē „saulē mirdzošā dienas debess”. Mēs savukārt esam bagāti ar savām dainām, kur Dieva dziesmas kopumā var uzskatīt par ļoti senu eposu. Dieva vārds tur ir pieminēts ap 9 000 reizēm, un kur vēl citas Dieva izpausmes - Laima, Māra, Pērkons. Līdz ar to dievturība iekļaujas vispārējā indoeiropiešu seno etnisko reliģiju atjaunošanas procesā. Ernests Brastiņš reģistrēja pirmo dievturu draudzi 1926. gadā - tātad organizētai dievturībai nākošajā gadā būs 90 gadu. Lietuviešiem tajā laikā vēl nebija tādas atjaunotnes kustības, bijafilozofs un rakstnieks Vidūns, kurš mēģināja atjaunot seno reliģiju, bet reāli tas notika tikai 1980. gadu beigās. Arī padomju laikā tā tika aizliegta, un Romuvas kustība (latviski Rāmava) tikai vēlāk parādījās atklātībā. Seno lietuviešu reliģija tagad ir Lietuvā pazīstama un atzīta arī valstiski, tās vadonis etnogrāfs Jonas Trinkūnas nesen pat saņēma ordeni.

Tātad mūsu dievturība ir šī seno reliģiju atjaunotnes viļņa sastāvdaļa, jo visām pasaules tautām pirms kristietības, islāma vai komunisma ir bijušas senās reliģijas. Un tās nereti līdzinās mūsējai, lai gan ir veidotas uz viņu folkloras pamata. Arī indoeiropieši ir saules cilvēki, kas kādreiz dzīvoja pēc saules kalendāra. Mēs zinām četrus galvenos punktus saules gada gaitā - saulgriežus un saulstāvjus, un, ja pa vidu ieliek vēl četrus, kā piemēram, Ūsiņi starp Lielo dienu un Jāņiem, tad iznāk latviskais Saules kalendārs, kas balstīts uz neapstrīdama astronomiska pamata. Kā redzam, plaša ir seno reliģiju panorāma, piemēram, sinto Japānā - dabas un senču reliģija, kurā, kā izrādās, ir negaidīti daudz saskanīga ar latvisko pasaules uzskatu. Sinto reliģija lielā mērā ir veidojusi Japānas seju. Tajā ir dabas dievināšanas un senču kults, kas arī mums ir saprotams, lai gan tā ir cita rase un mūs šķir liels attālums. Tas senču kults, ko mēs zinām šodien – latviskie kapu svētki - pat ir ierakstīti Latvijas kultūras kanonā. Tas nāk no veļu kulta, kas ir arī dievturiem. Cilvēks pēc latviešu dievturības uzskata ir trīsvienīgs. Ir miesa, kura atgriežas Zemes mātes klēpī. Ir dvēsele, kas atgriežas pie Dieva, un ir tāds oriģināls jēdziens kā velis (citās ezotēriskās mācībās astrālais ķermenis). Velis ir starpnieks starp miesu un dvēseli, tas gan dzīvo kādu laiku smalkajās pasaulēs, tomēr ir mirstīgs. To atceras dzimta veļu laikā. Nemirstīga ir tikai dvēsele. Starp citu, dievturiem ir izdevies paglābt no izzušanas vēl vismaz divas lietas, kas ir ierakstītas šajā kanonā – kokļu gatavošanas un spēlēšanas, kā arī tautas tērpa nēsāšanas tradīcijas. Japāņi Austrumos, Ziemeļamerikas indiāņi Rietumos – arī tur ir dabas kults un Lielais Gars. Dievturība ir kā viena no šī kopējā procesa izpausmēm raibajā reliģiju audumā.

Kā rāda kaut vai šie piemēri, tad Dievam - visa Radītājam - vajadzētu būt vienam, jo arī cilvēce ir vienota, lai gan ir dažādas tautas un rases. Ja Dievs ir radījis Visumu, tad būtu jābūt vienam Dievam. Dziļākajā līmenī visur ir saskatāma kopība. Vēsturiski izveidojušies tautu priekšstati var atšķirties, bet dziļākajos pamatos Dievs ir viens. Dievturība nav kāds folkloras atzars, tā ir monoteiska reliģija ar Dievu kā Radošo un Darošo spēku, lai arī citādu priekšstatu, kāds ir izveidojies kristietībā. Tieši Dieva vārds dominē mitoloģiskajās dainās. Kaimiņiem - krieviem, lietuviešiem Pērkons ir minēts kā galvenais Dievs, bet mēs uzskatām Pērkonu kā Dieva darošo izpausmi. Mūsu Laima ir neparasta dieviete citu reliģiju kontekstā, arī Māra, lai gan kā Zemes māte ir sastopama visām tautām. Tās NAV divas atsevišķas latviešu dievietes, tās IR tikai Dieva izpausmes. Māra simbolizē materiālo pasauli, kurā mēs visi eksistējam. Dievs ir garīgā pasaule. Laima ir laika faktors, liktenis – kā Dieva likteņa izpausme. Dievturībā nav politeisma, kā tas ir, piemēram, ķeltu druīdiem vai senajiem grieķiem, romiešiem vai skandināviem, kur ir daudz kara dievu, mīlas dievu un visādu citādu dievu. Mums ir viens Dievs vai Dieviņš – mīļā uzrunā, kas ir sens baltu vārds ar kopēju indoeiropiešu izcelsmi, ko kristiešu misionāri Latvijā ir tikai pārņēmuši. Cilvēks ir kā Dieva draugs, un Dievs ir cilvēka ceļabiedrs. Kā Zenta Mauriņa esejā „Baltās drānas” raksta - latviskais Dievs, tas vienkārši ir latviskais priekšstats par Dievu. Kāda ir tauta, tāds ir šīs tautas Dievs. Un otrādi - kāds ir tautas Dievs, tāda šī tauta veidojas. Pēc latviešu Dieva priekšstata visi dainās minētie tikumi: darbs, skaistuma izpratne, ētiskie ideāli u.c. apliecina latviešu tautas dvēseles gaišo pusi. Mūsu tauta var droši atgriezties pie sava senā Dieva un caur šo Dieva priekšstatu arī pati kļūt labāka.

Judeokristieši sacīs, ka mūsu etniskajai reliģijai nav praviešu - bet tā ir radusies un saglabājusies tautā! Un tas varbūt pat ir ticamāks arguments nekā citu reliģiju pravieši, par kuru vīzijām zinātnieki jau 19. gadsimtā ir teikuši, ka tās varēja rasties arī, piemēram, medicīnisku cēloņu rezultātā. Sacīs, ka tai nav svēto grāmatu – bet ir 9 000 dainu par Dievu vien. Sacīs, ka mums nav izstrādātas un uzrakstītas teoloģijas. Jā, arāju tautai, kurai iekarotāji un zemes kungi ilgi liedza pat elementāru izglītību, nebija iespējas „skaldīt matus” sholastiskos disputos. To nepaspēja noformēt arī Ernests Brastiņš, kuru jau 1940. gadā, kad vēl pat plašas represijas nebija sākušās, čeka apcietināja viņa ļoti izteiktā nacionālisma dēļ un drīz nošāva kopā ar viņa dēlu, ģimnāzistu. Tomēr tauta izdarīja varoņdarbu –cauri gadsimtiem saglabāja senās garīgās zināšanas dainu formā un valodā. Tā var dot piederības apziņu kaut kam lielākam - savai dzimtai, tautai, zemei. Tā var dot miera sajūtu. Mūsdienās dievturība ir senās reliģijas turpinājums, atvērta arī pārmaiņām, tai noteikti ir sava vieta Latvijas reliģiskajā spektrā. Šo domu pauž arī tāds Latvijā maz pazīstams filozofijas virziens – tradicionālisms, kuru nodibināja franču filozofs Renē Genons (darbojās periodā starp abiem pasaules kariem). Viņš uzskatīja, ka kādreiz ir bijusi viena īstā, pirmatnējā reliģiskā tradīcija, jeb kā viņš latīniski to nosauc - religio perennis - mūžīgā reliģija, kāda atklāsme, kas ir eksistējusi ļoti tālos, mītiskos laikos, varbūt Atlantīdas vai Hiperborejas laikos. Šī pirmā, sākotnējā reliģija pēc tam ir sadalījusies pa tautām un attālinājusies no sava pirmavota, bet, ja papēta dziļāk, mēs redzam, ka visu tautu reliģijās ir kaut kas kopējs. Tātad dievturībai ir ļoti senas saknes. Genons apraksta sākotnējās reliģijas principus - kāda tā varēja būt, un dievturība ir tuvu šiem principiem.

Tātad no garīgās un fiziskās veselības viedokļa svarīgs ir pozitīvs priekšstats par Dievu, bet piederība pie konfesijas, denominācijas jau ir pašas personas izvēle. Reliģijas psiholoģijas pamatlicējs, amerikāņu psihologs Viljams Džeimss pirms vairāk kā 100 gadiem savā grāmatā „Reliģiskās pieredzes daudzveidība” ir pētījis viņam zināmo reliģiju psiholoģiskos efektus. Tajā laikā gan Austrumu reliģijas bija mazāk pazīstamas, viņš vairāk operēja ar Rietumu reliģijām - dažādiem kristietības virzieniem. V.Džeimss iedalīja reliģijas veselas dvēseles un slimas dvēseles reliģijās. Dievturība pavisam noteikti pieder pie veselīgas dvēseles reliģijām. Varam vērsies pie savas tautas Dieva ar lūgšanām, un tās pēc katra personīgās pieredzes piepildās. Varam meditēt. Arī latviski ir izdota grāmata „Meditācijas māksla”, kuras autors ir franču ģenētiķis Matjē Rikārs, budists, un pēc visiem psiholoģiskajiem testiem atzīts par laimīgāko cilvēku pasaulē.

To apstiprina arī neiroteoloģija. Tie ir pētījumi par cilvēku reliģiozitāti, kurus izdara ar neiroloģiskām metodēm. Medicīnā, fizioloģijā ar dažādām sarežģītām rentgenoloģiskām metodēm (magnētisko rezonansi, smadzeņu asinsvadu angiogrāfiju u.c.) tiek pētīta smadzeņu darbība, tieši kurš smadzeņu centrs, kura zona darbojas, kā tā tiek apasiņota, cik aktīvas ir šūnas reliģiskās prakses - lūgšanas vai meditācijas laikā. Ja cilvēks fiksē savu subjektīvo izjūtu meditējot, viņš pēc tam stāsta, ka juties ārkārtīgi mierīgs, atslābināts. To apstiprina arī neiroteoloģijas pētījumiemi un secina, ka priekšstats par mīlošu, labu Dievu cilvēkam ir vajadzīgs, neapgalvojot, ka Dievs ir vai ka viņa nav, bet uzsverot, ka pozitīvs priekšstats par Dievu cilvēkam uzlabo nervu sistēmas darbību, psiholoģisko pašsajūtu un pat fizisko veselību. Pētījumi rāda, ka ticīgi cilvēki mazāk slimo ar sirds slimībām, viņiem ir normālāks asinsspiediens. Tātad pozitīva dievizpratne cilvēkam ir pat vitāli nepieciešama. Bet ateisti par to saka – o, neiroteoloģija pierāda, ka Dieva nav, ka viss notiek mūsu galvā! Ticīgie turpretī sacīs – ja pēc reliģiskās prakses cilvēks jūtas labāk un ir veselāks, tas ir pierādījums, ka Dievs ir. Neiroteologi runā par to, ka Dievs ir vajadzīgs. Un no šī viedokļa ir svarīgi, ka ticība ir pozitīva, ka tic labam un mīlošam Dievam. Bet, ja baidāmies no Dieva soda, ja mūsos ir vainas sajūta, kas var sasniegt pat klīnisku līmeni, tad tā vairs nav veselīga ticība. Tā ir destruktīva ticība, kas var cilvēku novest līdz depresijai, pašnāvībai un sagraut viņa dzīvi.

Dažādu jau minētu un citu aspektu dēļ Rietumos modē ir tā saucamais jaunais ateisms. Viena tā pārstāvja grāmata ir izdota arī latviski - Ričarda Dokinza „Dieva delūzija” (angļu vārds delusion - murgi). Dokinss ir ievērojams britu profesors, ģenētiķis, radikāls ateists, kurš uzskata, ka visas Dieva teorijas ir nezinātniskas un nepierādāmas. Jaunie ateisti galvenokārt apsūdz izplatītās monoteiskās dogmatiskās reliģijas par to neiecietību pret atšķirīgi domājošiem, par varmācību pagātnē, kas turpinās joprojām, par cilvēces materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma iznīcināšanu kādas „murgainas idejas” vai „vienīgās pareizās ticības” vārdā. 2006. gadā Dokinzs uzņēma dokumentālu filmu ”The Root of All Evil?”(pieejama You Tube). Par tēmu reliģija un varmācība latviski ir tulkota arī norvēģu reliģiju pētnieka Torkela Brekes grāmata „Kaina bērni”. Pie jaunajiem ateistiem pieskaita arī Kristoferu Hitčensu, kam ir grāmata „How Religion Poisons Everything”; arī plaši pazīstamo astrofiziķi Stīvenu Hokingu, kurš, būdams fiziski bezpalīdzīgā stāvoklī,  arī uzskata, ka Dievs nav radījis Visumu.

Guntis Kalnietis ir pārliecināts, ka Latvijā ir jādiskutē par šiem jautājumiem, jāsadzīvo dažādu uzskatu cilvēkiem demokrātiskas valsts izpratnē, jāveicina tikumiska un ētiska izpratne par lietu kārtību, īpaši šajā laikā, kad dominē patērnieciskums, hedonisms un egoisms. Varbūt šis laiks ir pats sarežģītākais visā tautas pastāvēšanas vēsturē, jo pretinieks nav tieši saredzams ienaidnieks vai okupants. Katram indivīdam jāuzvar savi iekšējie pūķi un jāuztur spēkā vērtības, bet tas nav viegli un vienkārši, it īpaši, ja ceļš jāmeklē ejot (kā Heidegera „Malkasceļos”, kad ceļu veido vienlaicīgi pati sagādātās malkas izvešana). Jau pieminētais Viljams Džeimss ir teicis, ka cilvēku reliģiozitāte var izpausties ļoti atšķirīgi, dažādi cilvēku personības tipi meklē dažādas sev atbilstošas reliģijas. Taču mūsdienās šī garīgo meklējumu vēlme dažkārt tiek pārvērsta par savdabīgu garīgo tirgu. Rēriha grāmatnīca, internets un citi avoti bieži sniedz pseidozināšanas. Tāpēc skolās būtu jāmāca tāds priekšmets kā salīdzinošā reliģiju mācība, ne tikai ētikas mācība. Un tai noteikti būtu jābūt nekonfesionālai, lai nenotiktu vienas konfesijas pretstatīšana citām. To varētu pasniegt filozofi vai nekonfesionāli teologi, tai būtu jābūt objektīvai ar plašu garīgo diapazonu. Kad Guntis beidza 8. klasi, viņam uzdāvināja „Jautro evaņģēliju”, 20 gadus vēlāk viņa meita, beidzot vidusskolu, saņēma Ernesta Brastiņa „Tikumu dziesmas”. Savā laikā Brastiņš izdeva dainu izlases ar saviem komentāriem: „Dieva dziesmas”, „Tikumu dziesmas” un „Gadskārtu dziesmas”. „Tikumu dziesmas” vēlreiz tika izdotas 1990. gadu vidū un vienu gadu tās tika dāvinātas absolventiem ar visiem skolas zīmogiem. Pēc 20 gadiem tikumības atgādnes ir tikpat aktuālas.

Gunta Kalnieša paša viens no lielākajiem reliģiskajiem pārdzīvojumiem ir bijis Lielās dienas svētkos, sagaidot saullēktu kādā pilskalnā. Ļoti daudzām senajām tautām pavasara saulgrieži ir jauna gada sākums. Guntis izjutis tādu reliģisku pārdzīvojumu šajā miglainajā pavasara rītā, dziedot mūsu Dieva dziesmas, kādu nebija izjutis ne reizi pirms tam, arī baznīcā esot nē. Lec saule, un tu jūti, ka sācies Jauns gads!

Es iesāku garu ceļu,

Nāc, Dieviņ, līdz ar mani!

Ja nenāci pats, Dieviņ,

Dod man savu zobentiņ’.

Tumsā gāju vakarā,

Kas jel man biedram nāca?

Dieviņš man biedram nāca,

Mēnestiņis gaišumam.