Bejas klētiņas iesvētīšana

Maruta Voitkus-Lūkina
Attēli: Līga Vīksna

Beja atrodas Alūksnes novadā, mazs, mazs pagastiņš, kuŗš tagad pievienots citam, laikam Jaunalūksnes; protams, bejenieši sevi joprojām sauc par bejeniešiem; ar Kolberģi viņiem tuvas saites, tāpat ar pārējiem kaimiņiem.

Gaišā Beja -- gaišu ļaužu vietiņa, zaļa, zaļa, ar milzu ziedošu ievu viducī pie upītes, pašas Bejas. 

Tad nu žveņģelējām no Jaunās skolas uz Veco skolu un uz Klētiņu un Šķūnīti pa mazās Bejas lielajiem svētkiem.

Katru gadu notiek mākslinieciskas kokzāģētāju sacensības, kuŗās dūšīgi vīri ar elektriskiem zāģiem izzāģē koka skulptūras. Skulptūru dārzā jau bija, kad ierados, Sprīdītis, krokodils, gulbītis, vilks ar asti iesaulšu ūdenī un vēl citi -- no citiem gadiem. Atkal jāapbrīno talantīgā latvju tauta, kuŗas katrā mežiniekā apslēpts arī skulptora talants. 

Šogad atkal norisa zāģeŗu sacīkstes -- trīs stundu laikā uzburt jaunu tēlu, ar visu žūriju, balvām un sākuma un beigu ceremonijām, tad vēl teātri vakarā un pa nakti ballīti. 

Bet visam priekšgalā bija jaunuzceltās klēts iesvēte, uz kuŗu man bija jābrauc no tālajiem Talsiem, vispirms ar parasto autobusu uz Rīgu, caur skaistajiem priežu mežiem, tad ar (pēc zivs smakas meklējamo mikrobusiņu) uz Alūksni. Ar tām zivīm man nevedās. Mikrošoferītis -- viņš gan bija paliela un paplata auguma un ar dusmīgu balsi, tas cilvēks drīz dabūs sirdsklapi, ja viņš tā turpinās dusmoties -- mani tomēr atrada, kad es izmisumā nesos no norādītās vietas "pie Zivju paviljona ieejas durvīm" uz tramvaja būdiņu, kuŗas nosaukumu arī biju saklausījusi kādā no aprautajām telefonsarunām gan ar Beju, gan mikroautobusiņu firmas vadītāju, gan šo dusmīgo šoferi -- Nu, beigas labas, viss labs. Neiedrošinājos gan ķerties pie čipsīšiem, ar kuŗiem biju nodrošinājusies tieši šim braucienam, jo šoferis izbāra vienu citu pasažieri par viņa autobusa sacūkāšanu. 

Bet nu Beja. 

Laipna sagaidīšana, sirsnīga izklaidēšana, siltas vakariņas, vēl balzāms, lai "uzlabotu manu asinsriti" . Tad zēnu istabiņā skolas internātā, kur jau man bija saklāta gulta.

Visa skola pacilājoši izremontēta, iemēbelēta, viss spodrs un jauns. Gaišs un mēreni silts. Silta duša, skaisti skati no katra loga. 

Nākošā dienā klētiņas iesvēte. 

To veicām šādi. Armands Roze ar bērnu pulciņu iezīmēja sakrālo telpu, kuŗā mums būt pa iesvētes laiku, apvelkot pērkoņu ziedu virteni ap klētiņu un mums, kas pulcējušies klētiņas priekšā. 

Augstāk dzieda cīrulītis, folkloristu "Putnis" lietpratīgā un skanīgā vadībā, tā, ka sajūta it kā Bejā nu neviena rūcēja! 

Tad, skandēdama šim notikumam īpaši sacerētu lūgšanu Ūdens mātei, es Ūdens mātes uzdevumā apslacīju dalībniekus ar māla bļodā mērcētu slotiņu; šo rasas pilināšanu noskatījos Lijas Dunskas vīkštos rituālos. 

Rīta rasu, zelta rasu

Lai varēju nomazgāt

Ūdens māte salasīj'si,

Ūdens māte, devējiņa,

Dod man vienu rasas lāsi,

Lai varēju nomazgāt

Baltu savu dvēselīti;

Dvēselīte atspīdēja 

Baltas saules spožumā;

Nu spid visas dvēselītes,

Cita citu spīguļo.

Ar to bijām gatavi uzrunāt Dieviņu, saukt viņu mūsu pulciņā.

Dziedājām Lēni, lēni Dieviņš brauca ... beidzot ar vārdiem, Nāc, Dieviņi, uz klētiņu, stājies mūsu pulciņā.

Dieviņa ierašanos godājām ar dziesmu

Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam iedeva gudrus ļaudis, Gudri ļaudis uzcirtuši Bejā jaunu jauku klēti, Dieviņš deva dodamo, mēs saņēmām ņemamo arabām rociņām. 

No mūsu mantotās gudrības literātūras es tad teicu dažus vārdus par reti pieminēto tikumu Gausu, jo kā man likās Gausa māte bija svētījusi Beju tieši ar šo tikumu. Kad nodilusī lielākā ēka savu mūžu bijusi nodzīvojusi un iekritis jumts, tad gudrie ļaudis nosprieduši, ka te vairs nav labošanas vaina, te jāceļ par jaunu. Pielaikodami likumu, ka pagastā jaunu var celt uz veciem pamatiem un tad tas joprojām iekļaujas "remontu" kategorijā (tā es pati esmu cēlusi) var uzcelt to brīnumu, uz kuŗu iesvētes dalībnieki skatās ... un ar gausu: ne vairs tik lielu kāda bijusī saimniecības ēka, bet tā, ka būs gana. Slavējamie rosinātāji, rēķinātāji, dāvinātāji un citādi veicinātāji saņēma pateicības veltes (arī es saņēmu dāliju podiņā, spoži dzeltēnu kā saulīti) un tad bijām gatavi veikt pašu iesvētīšanas darbiņu.

Sastājāmies virtenē, cits aiz cita, ar kreiso roku uz iepriekšējā pleca un labo roku ar vaļēju plaukstu pavērstu pret klētiņu -- kas ir sens labvēlēšanas veids -- un atkārtojot --

Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, Lai kuploja bērzu birze ar visiem zariņiem; sargādami, glabādami iegūstam svētībiņu, ilgu mūžu klētiņai ar visiem arodiem --

tik reižu, cik būs vajadzīgs, lai pa sakrālo laukumu, apkārt klētiņai, atgrieztos pašreizējā vietā.

Dziedājām vareni. Klētiņai stiprai būt!

Tad atvadījāmies no laukumiņa, kuŗā bijām vienojušies svētdarbībā, ar dievtuŗu ierasto Ar Dieviņu sanācām, ar Dieviņu šķiŗamies .... beidzot ar lūgumu Laimiņai laist man iet to celiņu, kur tu pati staigājusi. 

Tad vēl Armands ar bērniem uzlasīja pērkonītes; tās atdeva Ūdens mātei.

Visu šo notikumu savrīkšusi bija Jolanta Baldiņa, kuŗas oficiālo titulu es palaidu gar ausīm -- kaut kā smalkāk izteikts jēdziens - pagasta vecene - bet es teiktu Bejas pagasta sirds un dvēselīte, kuŗai laikam Dieviņš devis sešus pāŗus acu, neskaitāmas kājiņas un mīļu vīru, kuŗš izlaiž kaķi, nopērk maizīti, saģērbj bērniņus un VĒL PATS PIEDALĀS ZĀĢEŖU SACĪKSTĒ !!!!! No tā paša celma plēsts kā mūsu lielais diplomāts un datorspeciālists Imants.

Saulīte svētīja mūsu mazo, bet nozīmīgo svētbrīdi un es jūtos laimīga, ka varēju būt tajā par vīkšēju.

Ceru arī, ka šī klētiņas iesvēte kalpos par paraugu citām iesvētēm, lai vairāk iesvētību Latvijā notikutu mūsu pašu dievestības gaisotnē.