SATIKU ŪSIŅU

Kas tas bija, kas atjāja ar akmeņa kumeliņu?

Tas atnesa kokiem lapas, zemei zaļu dāboliņu.

Reiz satiku kādu vīru ar biti bārdā.

(Es tikai vēlāk nopratu, kas viņam vārdā.)

Tas palaida akmeņa kumeļu, kas bija grožos,

Un teica: Man mazliet vaļas, pēc Saules pirms došos.

Un – klau, - viņš teica – tev arī došu es biti,

Lai sajūti to, kā reizē ar vasaru riti

Tu cauri pasaules laika dzīslām un vēnām,

Saulainiem klajumiem pļavās un mežotnes ēnām.

Tu smaržosi tā kā -, nē, būsi pats tā kā medus,

Un plūdīsi visur, kas dzīvs, un visos, kas nedus

Vairs mūžīgi seno, bet atjaunojošos miegu

Starp ledus sniegu un ābeļkupenu liegu. -

Un vēl viņš teica – varbūt tev dīvains es liekos,

Bet tad, ja nāksi man līdzi pieguļniekos,

Tu varēsi dzirdēt, kā zirgi pa miglāju runā,

Ka pazudis cilvēks pilsētas tvanā un dunā. –

Es devos. Un, kā vīrs teica, tā arī bija,

Bet nākošā dienā silts vasaras lietus lija.

Vīrs akmeņu kumeļu iejūdza mākoņu ratiem,

Un veda to kalnam pāri, pats ziedainiem matiem.

Vīrs bija gados un, kā jau teicu, ar bārdu,

Kurš aizgāja reizē ar lietu un Pērkona dārdu…

Un kopš tās reizes, ko zirgi runā, kad zinu,

Es viņa atkal šurpatnākšanu svinu.

Ūsiņš ir Saules kumeļa vedējs un vasarai vārtu vērējs. Aicinām visus uz viņa sagaidīšanu 3. maijā Valmierai tuvākajā senlatviešu pilskalnā, kur veiksim uguns rituālu, baudīsim īpašu Ūsiņa ēdienu – pantāgu un dziedāsim kopā ar folkloras kopām „Stutes” un „Silavots”. Un, ja vēl mūs tur apciemos Ūsiņa zirgs, tad visiem klātesošiem veiksme līdz nākošajai vasarai.

Izbraukšanai uz Pekas pilskalnu pulcēšanās pulksten 12.00 pie Zaļās skolas Valmierā, K. Baumaņa ielā 1. (Ja nu akurāt līs, tad dosimies uz Kauguru kultūras namu.)

Uldis Punkstiņš