 |
| Daguču (Lietuvā) akmens karte un Iskaušāru laika mērs |
Uldis Punkstiņš, Beverīas saime
Kopš cilvēks laikam meklējis sākumu, tas zinātnisko atklājumu iespaidā cilvēka apziņā no šodienas attālinājies ne tikai paša izvēlētajās laika vienībās – mēnešos vai gados skaitītajā. Zināšanas par ģeoloģiskajiem periodiem ļāva Zemes „dzimšanas dienu” pārcelt no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem gadu tālā pagātnē. Saules sistēmas veidošanās, Zemes izcelšanās un dzīvības rašanās ietverta astronomiskajā laikā, kas mērāms gaismas gados.
Kosmiskais laiks eksistē pirms cilvēciskās apziņas, un tam nav liecinieku. Kalendārais laiks eksistē gan kosmiskajā laikā, ko aptver mūsu astronomiskās zināšanas, gan cilvēku dzīvē kā galvenie notikumi kopējā atmiņā. Atšķirība starp kosmisko un dzīves laiku ir atšķirība starp laiku, kurā tagadnes nav, un laiku, kurā tagadne ir. Tā svētais Augustīns savā „Grēksūdzē” raksturo laiku: „Laiks ir trīsvienīgās tagadnes izpausme. Pagātnes esamība – tā ir atmiņa, tagadnes esamība – redze, nākotnes esamība – ilgas.”
