Vedam svētkus kalniņā - Saulgriežu (bluķa) vakars šī gada 21.decembrī Ādažu „Kalndorēs”

Iveta Mazūre

Rīko Latvijas Dievturu sadraudze (LDS) sadarbībā ar Latviešu nacionālistu klubu un tradīciju kopu Pērkonieši.

„Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personifikāciju latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot.* Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt izvērtušās svinīgās izdarībās, bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņu norisi vēlamā virzienā. Tā kā tas darīts noteiktās zīmīgās vietās (un laikā – I.M.), tad paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku, debesspīdekļu un ūdeņu pielūgšanu. Tā sākās nevalodas.” Brastiņu Ernests., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, ceturtais izdevums, 1986.,9. lpp.

Tas atgādnei, lai arī mūsdienās neizceltos nevalodas par Saulgriežu svinēšanu tikai kā par baļķa vilkšanu apkārt sētai, bet mēs izprastu, ka savā būtībā tas ir daudzslāņains un godbijīgs auglības un gaismas atdzimšanas un līdzdalības rituāls un, kā saka Valdis Celms (LDS), arī noslēpums, kas jāpiedzīvo. Piedzīvot šai vakarā nācās daudz, savienojot profānās dzīves skaistās norises un baudījumu ar sakrālajām nozīmēm, ko tās nes visos četros pieminētajos veidos.

Valsti varēja izcīnīt tieši rudenī, kad veļu spēks un padoms nāk mums palīgā.

„Mans zemes mūžs ir īss - es nāku no bezgalības, no kosmiskās nakts. Bet visa kārtotājs Dievs nakti sāka sadalīt galaktikās. Es iekļuvu Piena ceļā, kur pašā maliņā rosījās Saule un plānoja, cik planētu laist pasaulē. Kāda dzīvības dzirksts uzlādēts kosmisks puteklis, es piepulcējos citiem tādiem pašiem, un mēs liktenīgi nolaidāmies uz Zemes, kas jau bija dziļi atvilgusi no sārtā karstuma. Mēs te kā minerāli atpūtāmies no garā ceļa. (..)

Ja uz sevi paskatos no augstākas augšas, tad esmu tikai viens cilvēks no (tagad jau) 7 miljardiem uz pasaules. Viens puteklis cilvēku bezgalībā. Bet, ja patinu savu lielo radu rulli un paskatos uz daudzajām paaudzēm atpakaļ, tad pati sev liekos kā kāds dzīvs piemineklis, uzcelts uz lieliem, stipriem pagātnes pamatiem. Katra paaudze, katrs tiešais sencis manos pamatos ir atstājis ko no sevis, novēlējis ko sevišķu tieši man.” Melānija Vanaga (1905.-1997.) „Dvēseļu pulcēšana.”