Puzurs – ģimenes rituālā svētlieta Ziemassvētkos un latviskajos godos

Laikos, kad zemnieks ar rokām vadīja arklu savā zemē, lai sētu labību gadskārtējai maizes ražai, sūrā darbā pavadītais laiks lika aizdomāties par sava darba tiešo saikni ar auglības cikla pasaules norisēm dabā un to saistību ar paša ģimeni. Savā iztēlē tas cerīgi redzēja no zemes debesīs tiecošās kuplas labības vārpas, kurām pretī no debesīm caurvijās lietus, ietiecoties zemē, un, kopā ar debesjuma ikdienas pārtecēšanu, saule ar saviem stariem saauda visu vienotā gadskārtas auglības ciklā.

Kad saime gatavojās Ziemassvētkiem, aizsākot jaunu gadskārtas ciklu, šī zemnieka saimes darba vīzijas apcerē jeb meditācijā tika iesieta puzura rakstā, tajā savijot no debesīm nākošās gaismas un svētības likumsakarību atskārsmes ar zemes mātes dotās labības salmu šūpulīšu kārtojumiem. Iekārts griestos puzurs vienlaikus kļuva arī par saules simbolu, kura kā vidutāja vienoja un iezīmēja vidu starp zemes un debess valstībām. Ziemassvētku apceres laikā šie puzuri kļuva par pasaules svētuma centru katrā mājā, katrā ģimenē, kas apliecināja mūsu seno, dainās iekodētās pasaules kārtības un visu vienojošā veseluma atskārsmi un tās atspoguļojumu latviskajā dzīvesziņā. Tajā dzīves un darbu rits saskanēja ar saules gadskārtas ritējumu, dodot jēgu dzīvei un pasaules pastāvēšanai.

Kā pasaules kārtības simbols debess un zemes attiecību norisēs, jeb Dieva un zemes mātes Māras attiecībās, saistībā ar auglības rita atspoguļojumu bērna piedzimšanas un Saules debess vedību dainu dievestības teiksmās,  puzurs kā svētuma centrs bija arī neatņemama sastāvdaļa kūmībās un vedību godos, iezīmējot jaundzimušā vai jaunā pāra goda vietu dzīves goda norises vietas vidū – svētrita centrā, jaunā pasaules auglības aizsākumā. Visuma saiknes simbolika puzurī ir ar pārpasaulīgu tvērumu, jo simbolizē arī izpratni par ģimeniskajām paaudžu saitēm. Tāpēc puzuru siešana ir lieliska ģimeniska nodarbe ne tikai Ziemassvētkos, bet to var aizsākt jau veļu laikā, kā apceri rosinošu nodarbību par tuviniekiem vairākās paaudzēs, par to ka mūsu tautas patība, jeb identitāte kā puzurs ir sieta paaudžu paaudzēs, gadu simtos un tūkstošos, līdz ir izveidojies milzu puzurs, kuru katrai nākamajai paaudze jāturpina siet tālāk ar vien kuplāku.

33941-0 Saule meta audekliņu, Vidû gaisa stāvedama; Mēnestiņis tekadams Sajauc Saules audekliņu.	33824-0 Krustiem auga bērzu saknes, Krustiem zvaigznes debesîs; Sāņiem jāja Dieva dēli, Krustiem tek kumeliņi.
1872-1 Pilla Māras istabiņa Sīku mazu šūpulišu: Vienu Māra kustinaja, Visi līdzi līgojàs.	1156-1 No debesu nosalaižu Ar sudraba virvitèm Mīļas Māras šūpulî, Māmuliņas klēpitî.
33801-1 Kam tie zirgi, kam tie rati Kas pie Saules namdurvim? Dieva zirgi, Māŗas rati, Saules meitas vedejiņi.	6621-13 Ta meitiņa godu tur', Tai Laimite kroni pin, Tai Laimite kroni pin, Sudrabâ mērcedama; Dieva zirgi, Laimes rati, Saules meita preciniece.

Lai svētīgi svētki un laimīga jaunā gadskārta!

Andrejs Broks
LDS dižvadonis

A. Broka foto no lietišķās mākslas simpozija izstādes “Puzuri zīmes un skaņa” Jelgavas kultūras namā.
Puzurīša pie šūpuļa autore Ineta Vēvere, šūpuļa īpašnieks Uldis Žentiņš no Valmieras. Šūpulis 100 gadus vecs.