ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs

KĀ JĀNIS NONĀCA LĪDZ JĀŅIEM

Uldis Punkstiņš, Beverīnas saimes vadītājs

Dievs atjāja vakarā,- kur liks Dieva kumeliņu?
Siesim vara vadelēs, laizsim rožu dārziņā. (B. 32911)

Viens no nepelnīti aizmirstiem dievturu kustības pamatlicējiem K. Bregžis atzīmējis, ka Dievam ir daudz vārdu, no kuriem katrs aizrāda uz noteiktu Dieva darbības veidu. Katrs vārds modina noteiktas domas un attēlus, radot apziņā dziļas, saviļņojošas jūtas.

Vasaras saulgriežu laiks ir garīgās kulminācijas brīdis, kad „Jānīts sēd ozolā/ kalniņā” – Pasaules kokā vai kalnā. Šai laikā, garīgai dominantei esot augstākajā punktā, Jānis iegūst Dievadēla vai pat Dieva nozīmi. Dievadēls Jānis ir Pasaules un cilvēka gars.

Māra – Dabas māte – Zeme – tagad ir Jāņa māte, sieva, līgava. Dieva un Māras kopdarbība notiek cilvēku labā.

Dieviņš gāja rudzu sēt ar sidraba sētuvīti;
Mīļā Māra birzīt gāja, zelta kurpes kājiņā. (F. 223,61)

Simboliski Jāņa svēte cilvēka garīgās kvalitātes maiņā ir kulminācijas punkts, kurā Mārai dziļa ezotēriska nozīme, kas saistīta ar svēto radīšanas mistēriju. Bet Māra ir arī Veļu māte, saka Bregžis, un Jāņa bērni tad ir veļi, un paši līgotāji, kas attēlo neredzamos Jāņa bērnus. Jāņa svinības esot liela, līksma parāde, kurā šī saule sastopas ar Veļu sauli. 

Jau vakar Jāņa bērni no Vāczemes izlīgoja:
Simtiņš bēru kumeliņu, divi simti jājējiņu. 
Dodi ēst, Jāņa māte, svešas zemes putniņiem;
Tie atnāca no Vāczemes, ne rasiņu nebaudīja.
Jāņa sievai zīda svārki nomirkst Jāņa vakarā;
Nomirkst Jāņa vakarā Jāņa bērnus mielojot.
Pūt, Jānīti, vara tauri, kalniņā stāvēdams,
Lai ceļas Jāņa bērni no maliņu maliņām,
Kur tie bija sagūluši pa lieviņu lieviņiem. 
(B.329423, 32748, 32979, 32883)

O. Ozoliņš atrod, ka sanskritā „ja” ir priedēklis, kas norāda stāvokļa maiņu, bet „jān” (ja + an) – piedzimis; „jāna” – cilvēks, „jānta” – tas, kas radies piedzimstot; „jan” – virzīšanās, stāvokļa maiņa (virzoties). Cilvēki apgūst pasauli, virzās jaunās teritorijās. „Īša” – kungs, vecākais. Tātad var secināt, ka senatnē pastāvējis „jāna + īša” – „jānīša” – cilvēka + kunga, vecākā, pirmējā cilvēka kults (sentēvi). Jānis senlaikos mītiskā pirmā cilvēka nosaukums, tas ir kopējais pirmtēvs, un viņa godināšanā piedalās visi, kas sevi tad sauc par Jāņabērniem. Jāpiebilst, ka „jaņ” arī ķīniešiem Pasaules vīrišķais apaugļojošais pirmsākums. (O. Ozoliņš, „Krīvu lāsts”.)

Tā nu Bregža un Ozoliņa viedokļi papildina viens otru. Tas pierāda piederības apzināšanos kādai noteiktai radniecībai ar izcelsmi no kopēja pirmtēva, kura bērni turpina vairot un virzīt pēctecību. Pēc liezerieša Jāņa Malnava stāstījuma, kā saka veci ļaudis, par Jāņiem un Jāņu dēliem drīkstējuši saukties tikai svēti vīri, kuri senču ticību uzturējuši tautā, bet vēlāk, kopš zviedru laikiem, Jānis vārdā likts tikai dzimtas vecākajam dēlam.

Domas un citi psihiskās enerģijas veidi pārplūst apkārtējos priekšmetos, tāpat kā trūdoša auguma atomi – stādos. Uz šādas atziņas pamata balstās Jāņu zāļu lasīšana, pušķošana. Pats Dievs šai naktī lasa Jāņu zāles, līdz ar tām sniegdams savu svētību ļaudīm un ražai. Piemēram, paparde zied īsu brīdi, tās ziedus rauj veļi, tāpēc retam izdodas tos redzēt, bet tas tad arī iegūst laimi.

Ei, svētā papardīte, ka raudāji Jāņa nakti?
- Kā man bija neraudāt, veļanieši ziedu rāve.
(B. 32408) 

E. Vītola zīmējums 1928.gada ž."Atpūtai"
Papardi liek no seniem laikiem kapos guldītajiem pagalvī. Savukārt, no āboliņa, sevišķi baltā, Jānim vietu taisa, bet Jāņa māte ar to apsedzas, pa āboliņa taku nāk Jānis un Laima istabā. Turot rokā zāli un labību, pats kļūst par šī spēka nesēju. Šai laikā vāktām zālēm piemīt īpašs, dziedinošs spēks, kas vairo auglību, veselību, skaistumu, atvaira tumšo, ļauno. Vainags ir aplis, kas sevī koncentrē šo spēku, bet atvaira ļaunumu. Pinot vainagu, pīni, vai sakrustojot zarus, šo īpašību kopums apvienojas maģiskā aplī. Pagalmu, ēkas, istabas pušķo meijām, kam līdzīga nozīme. Interesanta kāda vainagu vīšanas shēma: Nosaka pļavas debespuses, pirmos trīs ziedus sākot plūkt ziemeļrietumu malā, pie kam ikreiz pirmo ņem to ziedu, kuru pirmo ierauga, pārējos divus no tās pašas sugas pieplūcot klāt. Tad jādodas zīmējumā norādītā virzienā, pa ceļam pieplūcot un sapinot kopā ar atrastajiem ziediem smildziņas un zāli. Nonākot citā pļavas malā, atkal to visu atkārto, un secībā, kādā ziedi plūkti, tos iepin šajā trejdeviņu ziedu vainagā. (Zīm.) 

Līgošana ir stādos sakāpušās veļu enerģijas novadīšana tur, kam zāles pieskaras. Jāņus pirmie ielīgo gani, pirms lopu dzīšanas mājā tos greznojot vainagiem. Saimnieks tos sagaida ar sieru un pienu ( pārstāvoši laidaru; alus pārstāv druvas). Vainagu sev lūdzas arī maltuvē dzirnas: 

Dzirnaviņas raudājās, ka nelika vainadziņa;
Neraudiet, dzirnaviņas – likšu Jāņa vakarā. (LD 32321)

Arī uguns ir Dieva un veļu godināšanas un šķīstīšanās zīme. Uguns kārtsgalā, kuru Jāņa vakarā paceļ pret debesīm, laikā, kad gaisma sasniedz maksimumu, nozīmē debesu gaismu. Tā jāiededz brīdī, kad saule riet, lai izteiktos Saules gaitas nepārtrauktība, veicinot Saules spēkus, aizsargāšanos pret ļaunām varām. Jāņos ir vienīgā reize, kad uguni ceļ gaisā. Cik tālu uguns apspīd laukus, tik tie kļūst auglīgi. No Jāņu kalna ripina darvotu, aizdegtu pakulu riteni – Saules simbolu. Aizdedzinot lāpas pie jāņuguns, līgotāji, nepārtraukti atrazdamies uguns svētības lokā, dodas uz ezeru vai upi peldēties – ūdenim šai saulgriežu laikā arī piemīt īpašs spēks. Peldas pa pliko. Iet pirtī. Rasa dod svētību tiem, kas tajā mazgājas. Zvejnieki jūrmalā dedzina vecās, darvotās laivas, vai palaiž jūrā degošu mucu Jūras mātei. Ūdenī mitinās domu enerģijas veids –veļi, ar ko saistās ūdens vārdošana. Par avotu pušķošanu un aplīgošanu stāsta daudz vecu dokumentu. 

„1827. gadā mācītājam pirmo reizi bija izdevība, kā acu lieciniekam, nolūkoties tajās nebūšanās, ko vietējie un citurienes ļaudis dara Jāņa nakti un Jāņa rītā pie avota Tirzas vecās baznīcas lejā. Tautas atziņa šim ūdenim piešķir dziedniecības spējas, un avotu tura par dievotu, jo viņš iztek no senās baznīcas vietas… tur darīja dažādas nebūšanas: slimos noģērba un vārdojot aplaistīja ar avota ūdeni. Daudzi ņēma šo ūdeni līdz uz mājām, atstājot ziedojumam kādu dāvanu, naudu vai ko citu, ko nabagi pievāca, kas vairākās rindās sēdēja ap avotu.” (Inland. 1839. S.545. Das Bibelfest und das Heidenfest am Johannistage in Tirsen.) „Tajos apvidos, kur atrodas dievotie avoti, šajos avotos Jāņu dienā iemet zāles un ziedus. Pašus avotus appušķo vaiņagiem, ziediem un meijām.” (Zeitung f. Lit. U. Kunst, Riga, 1812. Nr.9. S.34.) 

„Jāņos ierodas teiksmains dzejas tēls Jānis, ko dainas sauc par Dievadēlu. Dievadēli ir saulgrieži vai kāda debess gaismas parādība. Jānis gan ir visas baltās rases saulgriežu tēls, bet mums dainās Jānis apdziedāts vispilnīgāk un viskrāšņāk”. (A. Brastiņa priekšvārdā dainu izlasei – uzvedumam „Jānīts nāca pa gadskārtu”, Labietis Nr. 81.)

Kr. Barons: „Jānis nav rada svētam Johannesam, bet ir tāds pats Saulgriežu veidols, kā latīņu Janus ar savām divām sejām, no kurām viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra rudenim pretim.” Jānis gadu dala divās pusēs. 

Jau etrusku dieva Ani (senāka forma Eanu) attēls divsejaina vīrieša izskatā, kā tas redzams saglabājušos naudas gabalos. Romieši savu Janus-u aizņēmušies no etruskiem. Ar savu divsejību tas simbolizē attīstību no pagātnes uz nākotni, viena veidola pārtapšanu citā, viena redzējuma citā, viena Visuma citā. Janua – latīņu „durvis”, Janus (Ianus) – vārtu, durvju dievs, sākums un beigas. Sentautu reliģijās Jāņa līdzinieks redzams kā vārtu sargs ar atslēgu rokās, bet vārti, tāpat durvis, ir šķirtne starp kaut ko. „Sit, Jānīti, vara bungas vārtu staba galiņā.” 

Pat laikā, kad par romiešu galveno dievu kļuva Jupiters, Janus vārdu visās lūgšanās minēja pirmo. Bet Jupitera (Iovis pater) ierocis bija zibens.

Trejdeviņu puķu vainaga pīšanas shēma
 un Mēness zīmes
Ir uzskats, ka Jāņa zīme ir „mēness” (Viktors Grāvītis), minot dainu – „Jānīšam jostu aužu Mēnesī vērdamās:/ Kādi raksti Mēnesī, tādi raksti jostiņā”, - un uzrādot jauna, pilna un tukša Mēness ornamentāli stilizētus attēlus, ieaustus jostā. Katru zīmi trīskāršojot, gluži kā „trejdeviņu ziedu” Jāņu vainagu pinot, iznāk pilns Mēness griežu cikls. Kā laika gaitas simbols tāds ticis tēlots kā Indram, tā, papildinot vēl ar zibeni, arī Zevam – Jupitera grieķu radiniekam. (Zīm.) 
Citi pasvītro Jāni kā Dieva dēlu, kas tad Dieva zīmē ceļ saulīti debesu jumā.

„Jāņa diena liela diena aiz visām dieniņām:
Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja.”

„Pērkons dārd!” – ar Blaumaņa vārdiem apjūsmojot spēka un dailes vienību, astoņdesmito gadu Latviju pārrībināja grupa „Pērkons”, bet šodien Debesu kalēja cienīgi bliež „pagānu metālisti” Skyforger. 

Pētera dienu latviešu tradīcijās zina kā Pērkona dienu, un to kā Jāņu atsvēti ar pašu Jāņu dienu bieži min kopā, jo Jānis ir auglības spēku raisošs, tuvs Pērkona mītu kulta tēliem, tāpat arī tām sekojošais Jēkabs. Zīmīgi, ka viena no Dionīsa kulta vārdiem – Jakhs (Jēkabs) pievārds ar nozīmi „trokšņainais”, „tas, kurš kliedz” („Jēkabiņš nokliedzās rudzu gubas galiņā”) – Bībelē attiecināts arī uz viņa brāli Jāni – Boanerges, ko Marka evaņģēlijs (III : 17) no aramiešu valodas tulko kā „pērkona dēls”, bet īstenībā grieķiski nozīmējot „varena balss”.

Kādā Vedu mītā stāstīts, ka Indra ar savu „dzelzuvāli” vadžru sašķēla Vala (Vella?) klinti, atbrīvojot dēmona Paņi tur noslēptās govis, dāvādams gaismu, tekošu ūdeni un kārtību Visumā. Arī senslāviem pazīstams Voloss vai Veless, kas bieži minēts kopā ar Pērkonu, un ir lopu dievs. „Pitrijana” sanskritā „tēvu ceļš”, tāpat kā latīniski „pater” – tēvs, bet grieķu „petros” ir akmens, klints. Te jāsaka, ka dilstošo dienu pusgads latviešiem ietērpts Pētera tēlā, kas indiešiem ir šis „pitrijana”. „Devajana” (dieva-u ceļš) savukārt – pieaugošo dienu pusgada iemiesojums.

Vedas min arī Pardžanju (Parjanyah) – Pērkonu, kam darbībā daudz līdzības ar Indru (Indrah) – debesu valdnieku un pērkonvedēju. Piemēram, Rigvedu himnā XXVII. II. 1: „Es griežos pie varenā Pardžanjas, ko slavinu ar šīm himnām, daudzinu viņu ar goddevību, viņu, kas ir pērkona devējs, laistītājs, kas bagātīgi slacina stādus ar lietu.” Tajās minēts arī Indrah – parjanyatma (tas, kas dara Indras darbu), tomēr uzskata, ka Pardžanjam senāka izcelsme kā Indram.

Šādas vārdu un darbu līdzības dažādu tautu mītos varbūt ir sakritības, tomēr vedina domāt par Jānīša tālo ceļu cauri gadu tūkstošiem līdz mūsu skaistās vasaras saulgriežiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru