"Latvija! Kur tad radās šis vārds? Vai tas kāds izdomājums? Nē! Jūs zināt, ka teika atmodina apburtās pilis. Kāds nāk un atmin viņas vārdu, un pils ceļas augšā. Jūs saprotat, ka tas ir simbols. Ne ko izdomāt, ielikt no āra, bet atmodināt snaudošos spēkus, saukdami tos vārdā. Latvijas nebij, bet nāca vīri – jaunie tautiskās atmodas vīri un sauca to vārdā. Un, lūk, viņa jau bij. Vārds vēl bija nevarīgs, un tomēr: instinktīvi jau nobijās no viņa visi, visi tie, kas gribēja, lai tās mūžam nebūtu. Visi tie bij klāt un gribēja nožņaugt Latvijas vārdu. Bet velti! Vārds bija atmodināts, un to sāka daudzināt. Tas gāja no mutes uz muti, katrā sirdī atmodinādams Latvijas tēlu. Ilgi daudzināts, Latvijas vārds kļuva par brāzmainu himnu, kas kā pavasara plūdi salauza visus šķēršļus un deva mums piepildīto sapni: brīvo Latviju.
Tauta kļūst par nāciju ar savu garīgo atmodu. Bez tādas tā
ir tikai ļaužu pūlis. Bet garīgā atmoda ir savas īpatnības un savu sevišķo
uzdevumu apzināšanās. Cik liela un īpatnēja ir kādas tautas kultūra, tik lielas
ir viņas tiesības uz patstāvību un pastāvēšanu.
[..]Tikai no
tādas apzināšanās var izaugt pašcieņa. Sava
individuālā un savas nācijas pašcieņa."
Anna Brigadere 1931.
Anna Brigadere 1931.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru