Top latvisks dievnams.

DAGNIS ČĀKURS: PIENĀCIS LAIKS DOT CITIEM

Nupat maija sākumā starp Ūsiņdienas svinētājiem Pekas kalnā pamanu mūspusē pazīstamu uzņēmēju – SIA Liepkalni īpašnieku DAGNI ČĀKURU. Viņš bieži manāms arī citās sabiedriskās norisēs, kaut vai, piemēram, Baltijas ceļa atceres pasākumos. Bet nepārprotami nojaušams, ka viņu šurp atvedusi patiesa interese par latviskajām tradīcijām. Kas tieši?

Izrādās, ka pie vienas no Liepkalnu ražotnēm – Liepsalās, pļaviņu novada Klintaines pagastā, Daugavas krastā top kaut kas savā ziņā unikāls: latvisks dievnams. To vēlēdamies nākotnē piepildīt ar saturu, Dagnis ciešāk ieskatās tautas tradīcijās un to ārējās izpausmēs.

            Kā nonācāt līdz tādai domai?

Liepkalni strādā jau 22 gadus, un man tas kļuvis par tādu kā dzīvesveidu, tā svarīgāko sastāvdaļu. Mēs, latviešu cilvēki, esam cepuši maizi, radījuši maizes un konditorejas piedāvājumu, citi cilvēki pirkuši, tātad atstājuši savus līdzekļus mūsu uzņēmumā, kur tagad ir jau vairākas ražotnes un pāri par diviem simtiem darbinieku. Man liekas, pienācis laiks dot kaut ko pretim, atstāt kaut ko paliekošu, un tas varētu saistīties ar latvisko vēstījumu.

Vieta likās pieņemama – Daugavas krastā, precīzāk, uz nelielas saliņas, kas arī ir mūsu īpašums. Tādas saliņas tur ir vairākas, tās radās tad, kad būvēja Pļaviņu HES un Daugavas gultne mainījās.

Gadiem ejot, mainās pieeja dzīvei un vērtībām, gribas kaut ko dvēselei. Saproti, ka tu neesi mūžīgs… Visu kopā saliekot, nonācu pie domas par lielākām vērtībām. Materializēties tā varētu latviešu dievnamā, varētu arī teikt: dievturu svētnīcā. Tas nozīmē ne tikai konkrētu celtni, bet arī seno tradīciju iedzīvināšanu tajā – ar latvisko dzīvesziņu, tautasdziesmām, latvju rakstu zīmēm, balstoties dainu dievestībā.

Man svarīgi likās, ka tā ir ļoti skaista vieta, likteņupes malā, turklāt dzīvīgums arī ir: Rīgas – Daugavpils šoseja. Tas nebūs saieta nams tādā nozīmē kā ceļmalas ēstuve vai krogs. Kafejnīca un veikaliņš mums Liepsalās jau ir, arī laiva Lāčplēsis Daugavā. Dievnama celtniecība nav biznesa projekts – tas būtu nekorekti.

Kam tā būs domāta?

Tā būs savā ziņā sakrāla ēka, publiski pieejama bez maksas. Iespējams, kādreiz to gribēs apmeklēt tūristi vai ekskursanti, varbūt būs vajadzīgs gids, pārcelšana uz saliņu – tā atrodas Daugavā apmēram metrus sešdesmit no krasta.

Kā dievnams top un kāds – lielos vilcienos – izskatīsies?

Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka jākonsultējas ar zinātājiem, un ļoti laba saprašanās izveidojās ar latvju rakstu perfektu zinātāju Valdi Celmu, viņš ir arī Latvijas dievturu dižvadonis. Valdis pirmoreiz uz liepsalām atbrauca iepriekšējā ziemā, kad kopīgi izskatījām būves vietu, izvēlējāmies pareizos skatu virzienus un vienojāmies par rijas veidolu. Joprojām jebkuros jautājumos par šo projektu konsultējos ar viņu. Ļoti veiksmīgi sadarbojamies ar Valmieras arhitektu Aināru Markvartu. Viņš kā profesionālis uzreiz uztvēra idejas par vispiemērotāko ēkas novietojumu atkarībā no latviskās senču gudrības, no debespusēm – kur saulīte lec un noriet, kur tā būs konkrētos datumos. Man ir arī domubiedri sēliešos, Ikšķiles pusē – vīri, kurus latviskas lietas interesē.

Pati ēka top kā stāvbūve senās rijas veidolā – guļbūve te neiederētos – ar ieejas vārtiem no četrām debess pusēm. Pašā ēkas vidū ir simbolisks ziedoklis ar domu par uguni un akmeni. Valdis Celms skaidrojis latvju rakstu zīmes, senču uzskatus par trijām svētām lietām – zemi, šosauli, debesīm. Izrakumos pie Lubāna ezera atrastās iegravētās zīmes uz bultu uzgaļiem ir stāstījušas par baltu dzīvi pirms sešarpus tūkstošiem gadu.

Pirms dievnama atradīsies liela skulptūra no granīta un ieejas vārti četru metru augstumā. Pie pašas būves no pagājušā gada septembra strādā Āboltiņa būvuzņēmuma ĀG amatnieki, jumtu no Engures ezera niedrēm lika zinoši vīri no Lapmežciema. Ceram celtniecību līdz Jāņiem pabeigt. Bet apkārtne – celiņi, reljefa veidošana, apstādījumi, melnzemes transports no krasta uz salu, prāmja piestātnes un akmens skulptūras – taps ilgākā laikā.

Jums acīmredzot ir plāns, kā ēku un apkārtni pēc celtniecības oficiālās pabeigšanas izmantot, iedzīvināt.

Tā noteikti būs vieta latvisko tradīciju norisēm – piemēram, krustabām, vedībām, daudzinājumiem, bedībām. Pat ir jau pieteikts pirmais bērniņš latviskajām krustabām – Gustavs no Līdumu ģimenes. Cerams, ka vasaras nogalē tās jau varētu notikt. Ja nepaspēsim, tad vismaz nākampavasar – nav variantu!

Daudz kas vēl tikai idejās un procesā, bet skaidrs, ka dievnams būs atvērts jebkurā gadalaikā, droši vien visdzīvākais tas būs vasaras mēnešos. Lai būtu dzīvība, vajadzīgi cilvēki. Domāju, ka daudz kas veidosies un notiks sadarbībā ar folkloras grupām, tāda jau ir arī netālajā Koknesē. Tālākais mērķis ir izveidot dievturu kopu pašā Klintaines pagastā. Gan atradīsies cilvēki, kam par šīm lietām ir interese, ja ne, tādus pameklēsim.

Lai dziļāk izprastu latviskās tradīcijas, esmu bijis arī Beverīnas dievturu saimē Valmierā, domāju arī turpmāk reizi mēnesī te būt.

Saliņa Daugavā, upes plūdi…?

Tā ir vieta, kuru iepriekšējos gados plūdi nekad nav skāruši, jo tālāk uz lejteces pusi jau sākas Pļaviņu HES ūdenskrātuve, ūdeņiem ir kur palikt.

Antra Lāce (Liesma, 2015. gada 8. maijā)