Šai laikā, Ziemas un gada īsākajās dienās, Gaismas laika atgriešanās gaidās jau itin bieži atskan šķindošu un grabošu instrumentu skaņas un īsākās vai gaŗākās virtenēs staigājošu ļaužu pulciņi sanāk Bluķa vakaros. Tiek dziedātas dziesmas ar neiztrūkstošo „kaladū!”, „kolando!”, „olīlo!” vai vēl citiem ziemas piedziedājumiem. Tiek velti, vilkti un ripināti, un pēcāk sadedzināti bluķi nākamā gada zemes un ļaužu svētībai un auglībai. Maskoti un nemaskoti, muzicējoši un nemuzicējoši, dziedoši un mazāk dziedoši, dancojoši un nedancojoši ļaudis bij’ šai vakarā pulcējušies Bitēs, viesmīlīgā sētā Svētes pagastā, kur itin bieži pēdējā laikā sanāk Jelgavas puses tradicionāli latviskās norisēs un nodarbēs ieinteresētie labieši un savieši: ne pēc kāda grāmatās ierakstīta statusa, bet pēc darbošanās veida un iekšējās miņas un ziņas.
Un šai vakarā Bitēs līdz ar Grodu kopas atsaucīgo, darbīgo un radošo pulciņu, līdz ar Andu Ābeli un citiem maskās slēptajiem svētības nesējiem no Laivas kopas, līdz ar jelgavniekiem un tuvākiem un tālākiem zemgaliešiem un pārnovadniekiem veļam bluķi trejas reizes un svētugunī to dedzinām. Svarīgi, ka ikkatrs no sanākušajiem ir dabūjis roku pielikt, lai bluķis veltos – lai latvju tauta stiprinās spēkā, gudrībā un dzimtu kuplumā, lai svešumā aizceļojušie un tālumā laimi meklējošie atgriežas mājās, savā zemē un pašu mīļo Latviju vairotu dailē. Tik daudzie vēlējumi bluķi ugunij dodot - lai visi ir laimīgi, lai veicas labās lietas un darbi sokas, lai valda labestība...Gan ap ugunskuru, gan Bišu saimes istabās tiek dziedāts un rotaļās iets, lai gaisma un tumsa sadzīvo saskaņā un līdzsvarā, lai dzīva zeme un debesis virs galvas. Tiek dejotas neizbēgamās Cūkas driķos un kāds likumsakarīgi uzsauc Pērkonīti. Tiek goda mielasts ieturēts ar gardum gardo tēju, pašu mājinieku ceptiem un viesu nestiem raušiem un kārumiem mielots i vēl mīklas minētas, jo drīzi, kad īsā nakts būs gaŗām, tās minēt vairs nebūšot piedienīgi.
Šai reizē nācies arī kādu skumīgu domu pārdomāt un arī skumīgajā gaišumu un skanīgumu paturot, esam pieminējuši pazīstamo latgaļu tradicionālās kultūras kopēju Ontonu Slišānu, kuŗš gluži nupat, pirms ziemas visīsākajām dienām devies Viņsaules ceļos un nu mūsu veikumu vērtēs un droši vien arī padomus dos, no citas saules mūsu dzīvošanu lūkojot.
Padziedami, mēs bāliņi,
Visi vienā pulciņā,
Dievs to zina, citu gadu
Kur mēs kurš(i) dziedāsim.
Kad Bluķa vakars Bitēs svētīgi un godam aizvadīts, kad vēlējumi tikuši stiprināti, viesiem laiks atgriezties mājās...
Lai danco bitītes un meitiņas arīdzan nākamajā gadā!!!
