Veļu galds Jelgavā

Mans vecaistēvs jaunībā esot zadzis veļu galdam uzliktos kārumus un pēc tam smējies dzirdot, kā viņa vectēvs priecājas par paņemto mielastu. Izgājis cauri Brīvības cīņu un divu Pasaules karu frontēm, viņš pats klāja veļu galdu. Asinsbalss vai kāds cits iemesls?

Viņš, tāpat kā viņa vecaistēvs to darīja vienatnē. Pagājušajā svētdienā manā mājā notika publiska veļu galda klāšana. Ar svecēm, ķiršlapu vīraku, dziedāšanu, stāstiem u.c. izdarībām. Viss bija krāšņi. Vairākas stundas ilgais pasākums notika tumsā, tāpēc par to man nav fotoattēlu. Te ir bildīte ar galdu un pirmajiem viesiem.

Vai šie veļu galdi - mana vecātēva un mans - ir salīdzināmi? Nē, tie atšķīrās it visā! Iespējams, pat priekšstatos par to, kas ir velis. Droši vien pilnīgi citāds tas bija arī  Brastiņlaikā. Kopīga ir mūsu ticība senču godāšanas vajadzībai. Tā ir attīstība, kas ļauj turpināties.

Andris Žukovskis