Sveicam mūsu savieti Marutu Voitkus - Lūkinu nozīmīgajā mūža gadskārtā!

 
Vissirsnīgākie sveicieni un laimes vēlējumi mūsu darbīgajai savietei un dievturības kodola uzturētājai Marutai Voitkus - Lūkinai no visas Latvijas Dievturu sadraudzes nozīmīgajā mūža gadskārtā!

Dainu sakrālais kodols

Maruta Voitkus-Lūkina [1996] (No krājuma "Ar balto dvēselīti")

Vai ir tā vai nav - dainas svētas dziesmas? Man aizrāda, kad saku, ka dainu lielum lielais vairums  - sakrālas dziesmas, vai vismaz ar sakrālu raksturu.  Es pārspīlējot. Es "ielasot" lietas, kuŗu dainās nemaz neesot. Daudzas tādas dainas, kuŗās es saskatot dievnojautu, esot "tikai skaisti dabas tēlojumi”.

Mums, dievturiem, senču ticības atdzīvinātājiem, pārmet to, ka mēs "dievinot dabu", "pielūdzot kokus" un "sarunājoties ar nedzīvam lietām”.

Kā ar viena, tā ar otra veida pārmetumu izteikta doma, ka pārmetēja  un manis pašas senči bijuši vientieši un es vēl vientiesīgāka, cenšoties atdzīvināt kaut kādus "pagāniskajās" galviņās ieperinājušos "māņus".

Tā nu gluži nav. Tik lieli vientieši, manuprāt, nav bijuši paša pārmetēja senči, kuŗu gēni dzīvo viņā, un tik bēdīgi nav arī ar mani.

Palūkosimies kādā šķietami ikdienišķi dainā un izvērtēsim - ir tā sakrālu raksturu vai nav? Protams, tāpat kā tas jādara, ielūkojoties jebkuŗos svētos rakstos, dainās jāieskatās, izprotot tās tautas vēsturi, kuŗas mutē un dvēselē tie glabājušies, tāpat simboliku, kuŗas ietvaros tie dzīvo.

Atcerēsimies savā laikā pamatskolas zelta inventārā iekļauto dziesmiņu -

Ai, upīte, olainīte,
Tavu greznu līkumiņu!
Visapkārt ievas zied,
Vidū saule ritināja.

Virspusēji tā vēsta pat patīkamu skatiņu, mazu prieciņu. Dīvainais sencis sarunājas ar upi.

Prieka izsauciens "Ai!" pievērš uzmanību tam, ko ieraudzījis dainotājs vai dainotāja. Apstājamies pie tā arī mēs.

Upe tek pār sudrabaini pelēkiem apaļiem akmeņiem, un met līkumu. Upīti-olainīti  dainotāja  uzrunā  ar mīļumu - pamazināma kārtā. Tāpat līkumiņu. Olainītes tecējums šai vietā tikpat apaļš vai apaļīgs kā akmentiņi zem tā. Sulīgi zaļie ievu krūmi varējuši saaugt ūdenim "visapkārt" un nu, pavasarī, reibinošu smaržu smaržodami, zied saviem trauslajiem baltu ziedu ķekariem. Līkuma vidū, ūdens virsmā, mirguļo vārdā neminētais,  taču jaušamais saules atspīduma zelts.

Jauka glezniņa. Ar to būtu izteikts viss, ko spēj tāds latvis, kuŗam dainas ir vairs tikai "garamanta". Pantiņš, ap kuŗa tēlainību mirklīti patīksmināties. Un ja turklāt iedomājas par seno dainotāju "sarunājamies ar nedzīvām lietām”, pie reizes jāpavīpsnā par tā primitīvo iedabu! Latvis, kuŗš aizmirsis, ka ūdentiņš, akmentiņš, ievziedi un saulīte "nedzīvi" gan tikai svešas kultūras ietvaros, tādas, kuŗā cilvēkam, radības "kronim", domāts dabai uzkundzēties un to pakļaut savām ērtībām.

Latvim, kuŗa dvēsele atceras, tam  dvēsele atveras dainas dziļdziļajam vēstījumam un tajā katra uztvertā lieta dzīva. Dainā gremdējoties, dvēsele smeļas no mūžsmeļamām dzelmēm, redz tālākus apvāršņus, bezgalīgus augstumus un plašumus.

Viss šai skatā kustīgs, jaunavīga spara pilns. Upīte līkumu met, ūdens burbuļo un čalo, zaļoksnējās ievas ziedēdamas smaržo, saules atspulgs, lēkādams pa vilnīšiem, mirguļo.

Aprautajā divskanītī ''Ai!”, kas apaļi gul mutes dobumā, izteikta aizrāvusies elpa, jau skatiņu ieraugot. Pilnam atvērusies dvašas orgāns dvēsele. Gaviļu sauciens tas ir, dzīvības dzirksts atbalss.

Vārdā neminētas skatā valda sudraba un zelta krāsa. Gadu tūkstošos gludi noberztie pelēkie akmeņi saules gaismā caur ūdeni mirdz sudrabaini. Saules atspulgs viz zeltā. Ar jēdzieniem zelts un sudrabs latvis izsaka savas vārdos netveŗamās dvēseles trīsas - savu dievatskārsmi, svešvārdā - "nūminozā pārdzīvojumu”. Tā viņš pārdzīvo dievišķo saskari ar cilvēku, tā viņš bijājas lielajā dzīvības brīnuma apjautā. No šī pārdzīvojuma pārpilnības radusies daina.

Upītes ūdens - dzīvībai visnepieciešamākā viela. Tā Ūdens Mātes jeb Māras dāvana cilvēkam.

Oļi - apaļi akmeņi. Apaļums - pilnības veidols, svētības nesējs. Svētība te mutuļo aumaļām,  jo oļu te tāda pārpilnība, ka tā upīti raksturo, tādēļ to var dēvēt arī par olainīti.

Svētītajā apļa viducī auglības veicinātāja saule. Viņas siltums briedē labību, cilvēka iztiku.

Ūdens-akmens-saules trijotne. Ūdentiņš akmentiņš, tie dzīvoja saules mūžu. Mūžības nojautās gremdējamies.

Ievas, dzīvības nesējas jaunas sievietes simbols, ūdens malā - svētā vietā, kur Māra kavējas. Bet tās zied arī vēl visapkārt, sargātājā - svētītajā aplī.

Ziedu baltā krāsa - skaidras dvēseles, tikumības un labestības krāsa.

Visapkārt viss te apaļš vai ieapaļš - upītes līkumiņš, akmeņi, ievu krūmi un ziedu ķekari, saule. Te zaļā dzīvība, te svēta dzīvības dzirksts, te esmes viducis, te aplis ap to, te auglības pamatprincips - dabas rita ciklisms, te dzīvestības apliecinātājs dinamisms.  Pati zaļojošā, ziedošā, topošā  pilnība, labestība.  Tā ir vārdā neminētā, bet katrā dainas balsienā jaušamā zemes mātes Māras apaļā joma. Dziesmā iedziedātais pārdzīvojums, ka atrodamies dzīvības nesējas, sargātājas un glabātājas Māras klēpī.

Dainai raksturīgais ritms, skaņas, smarža, kustība, krāsas un veidoli mūs iesaista dievišķā  rotaļā, simtu mazu šūpulīšu līgotnēm līgojamies līdzi, mūsu dvēsele dzied pret Māru – es uztveru, es saprotu, tu mīļā būtne, tavas mīļās zemes būtību, tās auglību, svētību, dzīvības dzirksti manī un visā, kas ap mani, es uztveru pašas esmes brīnumu un gavilēju priekā par to!

Tautas atmiņa sīkus prieciņus ilgi neglabā. Jauki skatiņi te ir, te zūd. Tie neiegulsnējas. Bet ja tam pašam skatiņam dziļa nozīme, tas ir vērtums, kas paliek.

Esam ieslīguši laikmetā, kad lielum lielajam tautas vairākumam mūsu pārlaicīgās dainas  vibrē vairs tikai visvirspusējākajās toņkārtās - pantiņu vai folkloras raibulīšu nozīmē. Dekoram. Ornamentam. Ko izķēmot par ziņģi.

Labākajā gadījumā kā viela zinātniskiem mitoloģijas pētījumiem vai kā pienesums UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma krātuvei.

It kā pašnāvnieki, vēl pirms tautas nāves pagūt savā kapā ielikt pieminekli, mazai atmiņai, ka bijām.

Ai!