Šai numurā lasiet:
[.....] Radošums nāk no paša Dieva, jeb Dieviņa. Dieviņš laiž pasauli, ļauj tai notikt un izpausties māriskajā vielā. Vārda „laist” senākā pirmnozīme ir „radīt”. Arī Laima ir laidēja, tātad radītāja. Laima rada laiku un likteni cilvēkam, viņa dzīvē. Dvēsele ir dievišķā daļa cilvēkā un tādēļ arī cilvēkam ir jābūt un ir iespēja būt radošam ikvienā savas dzīves brīdī.
Dievestība kā dzīve ir nevis aiz mūsu centības, bet tā ir dabas ietekmē tāda. Daba ir spilgtākā Dieva izpausme. Tas ļoti nemainīgais un tai pat laikā dažādais, kas ir dabā: katra vasara ir citādāka, katra diena ir savādāka, katrs mūžs ir savādāks. Tas ir tas būtiskais - dažādība vienādībā. Dzīvs ir tikai tas, kas ir radošs. Radīšana ir dzīve. Un arī pieejā Tradīcijai mums ir jābūt radošiem. Un pie viņas uzturēšanas dzīvā veidā mūsdienās ir jābūt radošai pieejai. Nevar pieķerties tikai ārējām formām, jo tajās ne viss ir redzams, jāskatās dziļāk tajās nozīmēs. Ko nozīmē konkrētais rituāls? Ko stāsta konkrētā Daina? Ko tā simbolizē?... Un ir svarīgi zināt, ko ar cilvēku dara zīme, krāsa, forma, dziesma. Kas ar cilvēkiem notiek kad viņi vēro kādu zīmi, krāsu vai rakstus, piemēram, Lielvārdes jostas rakstus vai tautastērpu zīmes.
No sarunas ar LDS dižvadoni Valdi Celmu
-----------------------------
[.....]Mums ir neizsmeļamas iespējas paplašināt savu pasaules redzējumu tieši ar to, kas ir mūsu garīgais mantojums. Dievturībai ir jānodarbojas ar ētiku un morāli, kā jebkurai reliģijai. Reliģijai nav vietas politikā. Tas, ka pirmie dievtuŗi bija politiski aktīvi cilvēki, progresīvi domājoši, kas neatbalstīja Ulmaņa diktatūru, tas, ka daži pirmskara dievturi bija Pērkoņkrusta organizācijas dalībnieki, arī tas neliecina par dievturu draudžu, vai Sadraudzes iesaistīšanos politiskajos procesos. Katrs dievturs jau pēc definīcijas ir patriots un nacionāli domājošs cilvēks un katram ir tiesības un pat pienākums, piedalīties valsts politikas veidošanā. Bet reliģijai un valsts pārvaldes aparātam ir jābūt šķirtiem. Kā to nosaka Satversme.
Vārds „dogma” un jēdziens „dogma”, kas valda kristietībā, mūsu senticībā dievturībā, nepastāv. Mums nekas nav kanonizēts. Vienīgais pamats, uz kā būvēta mūsu reliģiskā pārliecība, ir Dainas. Tas ir vienīgais avots, no kuŗa mēs varam smelties zināšanas. Un to izzināšanā un izpētē, un sakārtošanā vēl ir nepieciešams ļoti daudz darba, arī praktiska darba. Bet atgriežoties pie tā, ko es jau sacīju, - tam, ka mums dievturībā nav dogmu, ir ļoti liela priekšrocība. Tā ir atvērta, un tajā nav arī mesiānisma elementu, jo, gluži kā jebkuŗā citā nacionālās reliģijā, tie nav vajadzīgi. Mēs taču nemācīsim, teiksim, frančus vai vāciešus par Dievu, Laimu un Māru.
Mums ir piemēri, mācīsimies no vēstures. Vēsture sniedz ziņas par to dzīves jomu attīstības ātrumu, ko neierobežo dogmas. Sabiedrības attīstībai un pilnveidei dogma ir kaitīga jau pašos pamatos. Dogma, kanonizēti teksti jau paši par sevi piesauc šķelšanos. Mācītājs Mārtiņš Luters savas tēzes pie baznīcas durvīm pienagloja protestējot pret katolicisma dogmu ierobežojumiem. Latvijā ir reģistrētas 19 kristiešu organizācijas. Tikai dogmu neesamība nodrošina ilgstošu mieru un attīstību.
Mēs visu varam. Arī runājot par ētiku. Ētika ir jebkuŗas reliģijas sastāvdaļa. Gudrākie cilvēces prāti ir sarakstījuši biezus grāmatu sējumus, par tādām vai citādām ētikas problēmām. Tie ļaudis ir darījuši milzīgu darbu un viņi nav par velti strādājuši, jo kādam ir vajadzīgs viņu veikums, viņu vēstītais par to, kas ir labi un pareizi, un kā vajag dzīvot. Bet mūsu senči to visu pateica četrās, bezgala ietilpīgās rindiņās:
Ne sunīša kājām spēru,
Ne guntiņas pagalīti;
Ir sunītis Dieva laists,
Ir uguns pagalīte.
Mums nav nepieciešami biezie sējumi, ir tikai jāpaņem no Dainām dzīves gudrība, tikumi un dievatziņa. Ir jāvairo un jāstiprina mūsu kultūras pamati. Bez skanīgas un tīras valodas nebūs arī kultūras. Tam pamats ir ieliekams ģimenē un skolā. [...]
No sarunas ar LDS savieti Intu Cālīti
----------------------------
[...]«Dziedādami, spēlēdami uz kariņu aizjāsim…»
Dodoties karā, svinot uzvaru un pat mirstot, karavīrs vienmēr dziedāja dziesmu. Ja ļāva apstākļi, tradicionālo celma bungu skaņas papildināja citi instrumenti. Svarīgāko, maģijas, dziesmu pantus atkārtoja vairākkārtīgi. Jāatzīmē, ka rituālā skandēšana ir raksturīga daudzām senajām kultūrām; maģisku formulu buramvārdu vai vārdisku simbolu (t.s. mantru) ilgstoša atkārtošana pārnes cilvēku augstākā apziņas pakāpē, palīdz pacelt garu pāri ikdienišķajam līmenim.
Senākajām latviešu kara dziesmām bez tā vēl ir raksturīga ievērojama ekspresija:
Laiku, laiku maliņā,
Kas ar mani ienaidā!
Slaika bija man rociņa,
Ass tērauda zobentiņš!
Salīdzinājumam gribu minēt kādas brahmanisma, senindiešu reliģijas, rituālās dziesmas vārdus: «Nost no ceļa! Es eju, dievu izredzētais — šīs zemes saimnieks!» Vai šie vārdi latviešu valodas pratēju neuzvedina uz pārdomām par vārda «bramanīgs» izcelsmi, iztēlojoties pašapzinīgu vīru, kurš zina vērtību sev un savai zemei?!
Pats par sevi saprotams, ka pašus karavīrus dziesma spēcināja un pildīja ar kaujas degsmi. Kā liecina Vīru kopas «Vilki» pieredze, arī mūsdienu klausītājs nepaliek vienaldzīgs, dzirdot senās karavīru dziesmas. Interesanti, ka senindiešu epā «Mahābharātā» lielais karotājs Ardžuna pirms kaujas tiek aicināts līksmot, gavilēt, lai iegūtu gatavību kaujai.
Mūsdienu fiziologi to izskaidro vienkārši: dziedāšana ir elpošanas vingrinājums. Dziedot pastiprinās gaisa apmaiņa plaušās, asinis bagātinās ar skābekli. Tiek pastiprināti barotas arī galvas smadzenes, tātad tās labāk darbojas. Turklāt tās darbojas uz sakāpināta emocionālā fona, kuru rada dziesmas vārdi un melodija. Tādējādi cilvēka spējas (gan fiziskās, gan intelektuālās, gan ekstrasensorās) paaugstinās. Senās dziesmas un kara dejas iedvesa cīnītājos arī vienotības sajūtu un fiziski trenēja ķermeni, jo prasīja veiklību un izturību.[...]
No Vīru kopas VILKI dalībnieka Jāņa Kušķa raksta Par karavīru dziedāšanas tradīciju
-------------------
Numurā lasiet arī:
Aldis Rozentāls, Latviešu reliģija
Latvju Burtniekam Krišjānim Baronam - 175, Guntas Saules un Teodora Sīļa tulkojums no leišu valodas
Guntas Saules Rucavas Annas dienu stāsts: Pa vējame es dziedāju. Sventājas dziesmas
UGUNSRITU var iegādāties LDS rīkotajās Dzīvesziņas skolas nodarbībās (Dzirnavu ielā 135, sekojiet reklāmai mūsu e-dieasgrāmatā: http://dievturi.blogspot.com) vai sazinoties ar Guntu Sauli e-pastā: saulegunta@gmail.com vai pa tālr.: 28846708
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru