Veļu daudzinājums Vaidavā

Beverīnas saimes aicinājumam uz veļu daudzinājumu skaistā Vaidavas ezera krastā bija atsaukušies gana daudz brīnumjauku ļaužu, ka pat bija jāprāto, ko vēl bez soliem un krēsliem izmantot viesu sēdināšanai. Daudzus zināmo dievturu un draugu lokā redzēju pirmoreiz.

Ramanta Jansona un Ritmas Pedeces spēlētu kokļu pavadībā dziesmas skanēja pie veļu galda, uz kura vēsmiņā plīvoja ikkatra klātesošā par saviem Taisaulē gājušajiem mīļajiem aizdegtu sveču liesmas. Tās atspīdēja logā, tādējādi turpinādamās ezera ūdeņos. Šaipus rūts bija tagadne un esība, viņpusē – tēlu atspīdums. Tā arī mēs šai rudens dienā bijām pietuvojušies savādai robežšķirtnei: mūsu domas noteikti juta, mūsu vārdus sadzirdēja no savas valstības aicinātie, dārgie veļi. Runāja Ramants, Ojārs Ozoliņš, Brikmaņu Jānis.

Sekoja mielasts, sarunas, kur galvenais uzrunātais bija Fēlikss Elksnītis – teju 100 gadu sasniegušais ciemiņš. Ilgus gadus dzīvojis tālajā Floridā, nu viņš savas mājas radis pie Gaujas ietekas jūrā, un grib būt kopā ar dievturiem. Ar viņa atbalstu iznāk arī Ritums. Nospriedām pēc viņa atgriešanās no kādas siltākas zemes, kurā Fēlikss pavadīs dažu ziemas mēnesi, atzīmēt kopā viņa dižo jubileju!

Beverīniešu vārdā gribu pateikties it visiem, kas piedalījās daudzinājumā, īpaši Ramantam un Darim par dziesmām, Brikmaņu Jānim par izjusto runu, kas ilgu laiku vēl pēc tās rosināja daudzu pārdomas. Cik nozīmīga ir vēsture? Cik nozīmīgi nākotnei ir mūsu senču darbi un centieni? Kā ar tiem sasaucas mūsu veiktais?

Tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni izlaipoja;

Tā, bērniņi, laipojat, lai pietika mūžiņam.

Uldis Punkstiņš,

Beverīnas saimē