Andris Kapusts. Senās tradīcijas un mūsdienu tradīcijas – folkloras festivāls BALTICA. Sarunas atstāsts.

Mūsu šīsdienas sarunas tēma ir senās tradīcijas un mūsdienu tradīcijas, un folkloras festivāls Baltica kā šo tradīciju atspulgs. Tieši tādēļ, lai to nošķirtu no senās tradīcijas, kur šādos gadījumos lietojam vārdu „svētki” vai „godi”, mēs Balticu dēvējam par festivālu.

Kāda tad ir tā atšķirība? Viena no pazīmēm ir intelektuāli (prātā) izdomāts festivāla norises laiks, kas nav īpaši saistīts ar kādām gada, dabas vai kosmiskām norisēm vai ritiem. Baltica festivāls notiek jūlija otrajā nedēļā. Tos nesaista arī ar noteiktu telpu. Tikai tik daudz, ka tā ir vienu gadu Latvija, nākamo - Igaunija, un tad - Lietuva un atkal Latvija... Arī festivāla struktūra ir izdomāta. Lielā mērā pielāgoti ir norišu laiki – pievakarē, kad ļaudis beiguši darbadienu un var piedalīties pasākumos, nevis, piemēram, sešos no rīta, lai gan rīts ir ļoti svarīgs.

Festivāla mērķis ir piesaistīt lielāku klausītāju loku, nekā tas ikdienā ir folkloras kopu koncertos. Viens no piesaistošiem elementiem ir ārzemju viesi, kas festivālā ienes īpašu gaisotni. Jo Latvijā vismaz tie, kuŗi interesējas par folkloru, labi zin, kas ir, piemēram, Medņevas sievas, suiti vai Dimzēns vai kāda cita folkloras kopa. Ar tām vien nevar piesaistīt daudz vairāk klausītāju, bet, ja uz festivālu atbrauc, piemēram, Austrālijas aborigēni un rāda savas tradīcijas, tas jau ir interesanti lielākam ļaužu pulkam. Un līdztekus tā ir arī Latvijas folkloras popularizēšana pasaulē.

Pirmais folkloras festivāls Baltica norisinājās 1987.gadā Viļņā. Pati ideja veidot šādu festivālu, radās vēl pāris gadu agrāk. Kāpēc vispār dzima šāda doma? Viens rosinošs apstāklis bija daudzās folkloras un etnogrāfiskās kopas un arī to daudzveidība. Turklāt, augstā līmenī bija zinātniski pētnieciskais darbs šai jomā. Tolaik jau pastāvēja CIOFF - Starptautiskā folkloras festivālu organizācija –  ar folkloru saistīta starptautiska organizācija UNESCO paspārnē; un UNESCO, kā mēs zinām, ir pie ANO dibināta kultūru, zinātni, mākslu utt. atbalstoša organizācija. Un, tātad, CIOFF bija dibināta folkloras atbalstam un sadarbībai starp folkloras ļaudīm. Tā bija tai laikā jau pietiekami plaša organizācija ar aptuveni 60 dalībvalstīm. Un tā kā Latvijas situācija folkloras žanrā tai laikā bija ļoti labvēlīga – gan ar daudzajām un daudzveidīgajām folklora kopām, gan ar lielo ļaužu skaitu, kas tajās bija iesaistītas, gan arī ar labo zinātnisko pamatojumu, tad CIOFF ļoti labvēlīgi raudzījās uz Latviju un neskatoties uz Maskavas (tai laikā Latvija bija PSRS sastāvā un vajadzēja šīs valsts atļauju) protestiem, tomēr deva atbalstu folkloras festivāla organizēšanai: vienīgi ne vienā valstī vien, bet tam vajadzēja būt starptautiskam festivālam, kas ikgadu maina norises vietu, labi vēl, ka tomēr tikai triju Baltijas valstu starpā.

Atšķirībā no koru vai Tautas deju ansambļu (TDA) darbības, kas drīzāk bija organizētas „no augšas”, folkloras kustība radās no pašiem dalībniekiem, „no apakšas”, no tautas. Un tādēji šī kustība bija brīva tāpat kā tās dalībnieki. Tomēr sākotnēji bija smaga cīņa ar t.s. „aranžētās” (pieradinātās) folkloras grupām, tiem pašiem TDA un Lauku kapelām. Pirmajā Balticas festivālā Latvijā arī tās piedalījās. Cīņu izcīnīt tolaik palīdzēja ļaudis no Rakstnieku Savienības – Māra Zālīte un Pēteris Pētersons.

Tomēr pirmā Latvijas Baltica bija īpaša ar brīvestības garu, kas modās tautā, ar sakanbaltsakanajiem karogiem kas tika nesti gājienā un pacelti vairāku pilsētu torņos.

Šogad (2009.gadā) jūlijā norisinājās jau 8.Balticas festivāls.
Kopumā Latvijas Baltica norises gadi un galvenās tēmas bija šādas:

1988.gads – Saule;
1991.gads – Ģimeņu godi
1994.gads – Saule, Pasaule, Viņsaule
1997.gads – Darbs
2000.gads – Jūŗa - Latgale
2003.gads – Zeme - Kurzeme
2006.gads – Mūsmājas - Vidzeme
2009.gads – Zīme – Zemgale.

Sākot ar 2000.gadu festivālos līdztekus Lielajai Tēmai tika izcelti atsevišķi novadi, lai gan sākot ar pirmo festivālu koncerti notika ne tikai Rīgā, bet arī ārpus, lauku novados. Pie tam visplašāk un visvairāk tiešām svētkiem ir tieši Latvijā notiekošie festivāli. Lietuvā un Igaunijā notiek vienkārši koncerti un nekas īpaši savādāks.

CIOFF dotie priekšraksti festivālam ir tādēji, ka festivāla dalībnieki, tai skaitā, viesu kopas, festivāla laikā tiek ēdinātas, izguldinātas un vadātas pa norišu vietām, bet nesaņem nekādu honorāru. Tas ir vērtīgi festivālam, jo tieši iespēja neraizēties par finansiālo pusi dod iespēju aicināt tādas dalībnieku kopas, kuŗas citādi nebūtu iespējams, jo viņas tomēr nav komercgrupas un lai vai kā viņu klausītāju loks nav tik plašs, lai ar tām varētu pelnīt. Mēs varam aicināt kopās, kuŗas ir interesantas pašiem folkloristiem un folklorai pietuvinātiem ļaudīm. Mums noteikumus nediktē masu pieprasījums. Pie tam klausītājiem visi Balticas sarīkojumi un koncerti ir bez maksas. Finansiālā neatkarība dod arī ļoti daudz garīgas un radošas brīvības. Noteikumi no CIOFF puses ir arī tādi, ka festivālam jānorisinās 5 dienas un ir jāpiedalās vismaz 8 viesu kopām.

Svarīgi tomēr atcerēties, ka festivāls ir intelektuāli veidots. Kas es sāku strādāt Tautas mākslas centrā, mans uzdevums bija tieši organizēt Baltica festivālu. Protams, ka šai darbā iesaistījās arī citi pieredzējuši folkloras un latviešu kultūras ļaudis: Helmi un Dainis Stalti, Aina Salmane (no Siguldas), Māra Mellēna, arī Valdis Celms kā mākslinieks. Sadarbojāmies ar literātiem un muzikologiem.

Kā jau minēju iepriekš, tieši Latvija Baltica festivālos izceļas ar Svētku struktūru atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas. Un tās struktūras sastāvdaļas ir gan ārējas: atklāšana, gājiens, dižkoncerti, danči, gan arī liela loma ir filozofiskām un apcerīgām niansēm, kā arī enerģijas koncentrācijai rituālos.

Kas tad ir sarežģīti organizējot festivālus? Pirmakārt tas, kas patiesībā ir ļoti pozitīvi – mums ir ļoti daudz kopu, kādas 30-40. Un tām visām ir jāatrod vieta kādā vai vairākos koncertos vai norisēs. Tiek organizētas pirmsbaltikas skates, kad mēs noklausāmies visas kopas, - ne jau tādēļ, lai kādu atlasītu vai izsijātu, bet gan lai redzētu, kur viņas festivālā varētu būt visiederīgākās. Un tas patiešām nav viegls darbs – visām atrast labāko vietu.

No sociālā aspekta ir katra festivāla lielās tēmas, vēstījumi sabiedrībai. Līdztekus pasākumiem tiek doti arī vēstījumi un komentāri presei, lai arī vārdos izklāstītu festivāla tēmas uzsvarus.

Piemēram, gadā, kad festivāla tēma bija Mūsmājas, tika izcelta tieši MĀJAS būtība, mēs atgādinājām par ģimenē, saimē, caur vecvecākiem nākošu zināšanu un praktiskās darbošanās nozīmību, pārmantojamību. Tas bija arī filosofisks vēstījums.

Vēlme ir pēc iespējami dziļāka tēmas izklāsta, pēc t.s. reliģiskā vai dzīvesziņas aspekta atklāsmes, pēc sakrālās telpas veidošanas un sakralitātes klātbūtnes.Tieši šī iemesla dēļ šogad tika veidots Atklāšanas rituāls pie Brīvības pieminekļa, tātad jau pati norises vieta bija sakrāla.

Tagad sīkāk par rituāla struktūru: tam ir trīs galvenās daļas: iesākums, vidus (virsotne) un noslēgums. To var attiecināt gan uz visu festivālu, gan uz atsevišķām tā norisēm. Lai arī tas tika veidots intelektuāli, tomēr visdziļākajā būtībā tas balstījās senās, no tāliem laikiem nākušās, sakrālās struktūrās.

Šāds rituāls paredz:

1) Atnākšanu. Mums tas bija gājiens – cauri Vecrīgai dalībnieki ieradās rituāla norises vietā.

2) Attīrīšanās. Šķīstīšanās, kas tradicionāli var būt iešana gar uguni, caur sakrustotiem zobeniem (kas bieži tiek izmantots vedību rituālos), kādas pretskauģu dziesmas dziedāšana. Šai festivālā sakrālā laukuma centrā tika griezti rūceņi, kas veica attīrīšanās funkciju. Ieiešana sakrālā telpā, piemēram, Jānu rituālā, ieiešana caur Jāņa vārtiem, ar galotnēm kopā sasaistītām meijām.

3) Dieva piesaukšana. Var konkretizēt, piemēram, Veļu rituālā aicina konkrētu ļaužu veļus tos nosaucot vārdos un arī aicina ar vārdiem „nāciet, nāciet!”. Var dziedāt Dieva aicināšanas dziesmu nu teikt svētku uzrunas, pasludinot festivālu par atklātu.

4) Ziedošana. Šai Balticā tika aizdedzināts centrā saliktais ugunskurs ar četrām novadu uguns liesmiņām. Tad konkrēti ļaudis deva ziedu ugunij. Ziedojamās vielas: medus, avota ūdens, vilna, graudi, Jāņu vainagi. Ziedotas tiek svarīgas lietas. Turklāt tās katra kaut ko simbolizē. Vilna – apģērbs, kas mūs sargā, tātad aizsardzības zīme. Graudi – iztikas zīme, turklāt mums kā zemkopju ciltij tie ir arī svarīga cikliskuma zīme. Graudi simbolizē dzīves cikliskumu: tie aug, tad nonāk pazemē, pēc tam dīgst, iznāk Šaisaulē, vairojas, kas simbolizē radošumu un radīšanu visos aspektos un niansēs, tad tiek novākta raža... un viss sākas no sākuma vai turpinās tieši tāpat arī nākotnē. Graudi ir ļoti svarīga lieta ziedošanas procesā. Tikpat svarīgs ir avota ūdens, kas norāda uz pretējā savienošanu: ūdens saskarsmē ar uguni iztvaiko un pārceļas citās sfērās vieglāk nekā citas vielas. Avots ir jebkā sākuma simbols, arī spēka avots.

5) Svinēšana. Pateicība Dieviem par to, ka Ziedojums pieņemts. Rituāla kulminācija. Dziesmas, dancošana. Atsevišķu kopu uzstāšanās, viesu kopu priekšnesumi. Būtībā tas ir mirklis, kas būtu dēvējams par sakrālās ekstāzes brīdi.

6) Mielasts. Jāņos tas ir alus un siers, Ziemassvētkos – zirņi un pupas. Protams, ka jāatceras, ka, ja rituālā ir paredzēta arī mielasts, kaut kas no tā jāziedo un tikai tad var mieloties paši. Šai reizē Balticā nebija šīs rituāla daļas.

7) Dievības aizvadīšana. Rituāla aizslēgšana. Ir skaidri jāapzinās tas, ka rituāla laikā ir atvērta Viņsaule un rituālam beidzoties, tā jāaizver ciet. Visspilgtāk to redz pēdu aizslaucīšanā pēc bedību rituāla un pēdu aizslaucīšana kapsētā vispār, jo tieši tur viņsaules klātbūtne visizteiktāk ir jūtama. Jebkuŗā sarīkojumā sakrālās telpas Vārti tiek aizvērti tajā brīdī, kad saka pateicības vārdus.

Rituālam ir jēga un nozīme tikai tad, ja tas iekļaujas šajā struktūrā.

Agita: Vai ir kāds akadēmisks pētījums par šo rituāla struktūru?

Andris: Es pats daudz esmu smēlies Leona Taivana lekcijās. Viņš ir profesionāls pasaules reliģiju pētnieks un es pilnveidojos viņa lekcijās LU Teoloģijas fakultātē. Bet citādi, es nezinu, vai kas tāds ir pieejams. Svarīgi ir zināt būtību. Folkloras materiālos tiešā veidā jūs to neieraudzīsiet, bet zinot būtību, tomēr daudz ko var ieraudzīt

Agita: Cik bieži uguns ir sastopama mūsu tradicionālajos rituālos?

Andris: Ļoti bieži. Uguns ir svarīga. Gan tādēļ, ka mēs dzīvojam tādos platuma grādos un klimatiskos apstākļos, kur tā arī ikdienā ir nepieciešama izdzīvošanai – gan siltumam, gan gaismai, gan ēdiena gatavošanai. Turklāt smalkākos laukos uguns ir iekšējā, dievišķā enerģija. Tā ir tik neparasta, - pat fiziķi nevar īsti pateikt, kas ir uguns un kāpēc tā ir tāda, kāpēc tās liesmas kustās tik nenosakāmi. Uguns ir saistīta ar Sauli, Vārtiem, ziedošanu, Spēku. Pie tam uguns uz zemes ir simbolisks dzimumakts: uguns ir vīrišķa, zeme – sievišķa enerģija. Tāpēc uguns uz zemes tiek kurināta auglības veicināšanai. Uguns un ūdens savienošana arī ir īpaši sakrāla. Arī tā ir pretējo enerģiju savienošana.

Jāsaprot, ka viss ir sakrāls. Tāpēc rituālos nevar darīt muļķības, jo piemēram, apdzēšot uguni, dievība vienkārši nesaprot, kas notiek.

Runājot par to, kā parasti norisinās Balticas festivāli Igaunijā un Lietuvā, kā jau minēju, tie nav svētki tādā nozīmē kā pie mums. Lietuvieši reti organizē rituālus, jo viņu konservatīvā baznīcā tāda veida darbībai protestē, bet, ja nu viņi ko tādu dara, tā, kā jau pie dienvidniekiem (no mūsu puses skatoties), tas notiek daudz karstasinīgāk. Ir bijis vienā Balticā krāšņs ugunsrituāls pašā Ģedimina kalnā ar milzīgiem uguņiem, zīmēm un visu ko tādu, bet es dzirdēju, ka vēlāk organizētāji dabūja brāzienu no baznīcas institūcijas ļaudīm.

Savukārt Igaunijā šī situācija ir pilnīgi citāda cita apstākļa dēļ. Igauņi kā somugri nav zemkopji. Viņiem neko nenozīmē Grauda simbols, tā īpašais statuss baltu tautās. Viņi ir mednieki, zvejnieki un cieši saistīti ar jūŗu. Tas ir kas pilnīgi citāds, kā mēs. Viņiem gan arī dvēsele pēc nāves ceļo pa jūŗu, tad īsteno varoņdarbu un pēc tam atgriežas.