Cik ilgi vēl?

Cik ilgi vēl? – ir jautājums, kas nemanāmi, bet arvien biežāk ienāk prātā ikvienam, apcerot šodienas izaicinājumus, ko izraisījis COVID - 19 vīruss. “Dabas kronis” ir saņēmis “kroni” savai iedomībai un visatļautībai no pašas Dabas mātes. Bezatbildīgas intensīvās saimniekošanas rezultāts ir piesārņota vide un neveselīga pārtika, kas ir iedragājusi cilvēku veselību līdz līmenim, ka jauni vīrusi spēj ielauzties tā imūnsistēmā. Senais Zīda ceļš 21. gadsimtā pārvērties par kapitāla turētāju ekspluatējošu investīciju plūsmu lēta darbaspēka “tirgos” un vīrusu atplūdu ceļu, pa kuru nāve iestaigājusi savu taciņu arī līdz mums.

Tautas izdzīvošanas vēsturē ne retums ir bijis jāpārdzīvo līdzīgi laiki, kad nāves jēdzienu nācies apcerēt kā pretstatu dzīves vērtību kategorijām un nosacījumu lēmumu pieņemšanai izdzīvošanas cīņā. Ne velti latviskās dzīvesziņas dievestībā ir daina, kas augstākā garīgā kritērija jēdzienu – Dievu – izsaka tieši ar nāves un ģimenes vērtības pretstatu:

Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos?

Ģimene, tuvie cilvēki, attiecības paaudžu līmenī latviskajā dzīvesziņā ir tas, kas laiku laikos ir devis jēgu un spēku izdzīvot jebkādas grūtības. Šajā dainā ir iekodēts latviskās pašsaglabāšanās instinkts un mērķis. Tam par pamatu ir ģimenes saikņu svētuma princips kā caurvijošs pasaules pastāvēšanas likumsakarību pamatmodelis.  Latviskās dzīvesziņas garīgajā satversmē – dainu dievestībā – katra saime ir kā pašpietiekams šī pasaules modeļa atspoguļojums tās garīgajā pašpietiekamībā un saimnieciskajā neatkarībā.

Šādu saimes un  dzimtas neatkarīgas dzīvesziņas modeli kā izskaužamu “viensētniecību” centās devalvēt dažādu laiku okupantu ideologi, pretstatot to svešu mācību garīgajām brālībām vai primitīvai sabiedriskai kolektivizācijai. Dažādas globālās politiskās un reliģiskās ideoloģijas tieši vai aplinkus to cenšas vēl joprojām.
Reizēs, kad jāpārvar kopējas grūtības un ārēji izaicinājumi, kas Latvijas vēsturē ir atkārtojušās vairākkārtīgi,  arvien bija paaudzes, kurām nācās rast atbildi uz jautājumu – “cik ilgi vēl?”.

“Cik ilgi vēl?”- noteikti bija Latvijas sentautu ļaužu jautājums 12. un 13. gadsimta Brīvības cīņās jeb simtgadu karā pret Romas pāvesta organizēto kristīgi “dižciltīgo iekarotāju” baltu tautu “kristianizāciju”.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja teroru piedzīvojušie un no savām izdedzinātajām zemēm aizejošie zemgaļi, tāpat kā gara brīvību saglabāt gribošie kurši, sēļi un latgaļi.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja savu tēvzemi pamest nespējošie, pieciešot lēņa vīra stāvokļa pazemojumu savā zemē un Livonijas valstiņu vietvalžu meslu un piespiedu karaklausības atkarību.
“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas ordeņa un bīskapiju valstiņu ekspluatācijai pakļautie un ķīlnieku gūstā paņemtie, dreļļos aizdzītie vīri vai verdzībā pārdotās noslepkavoto sievas un bērni, par ko tā lepojās Pāvesta militāro ordeņu un Livonijas hronisti.

“Cik ilgi vēl?”– jautāja Livonijas kara (1558—1583) posta vētrām pakļautie latviešu zemnieki un tie, kurus Krievzemes Jāņa Briesmīgā vojevodas aizdzina verdzībā, pielietojot izsiroto zemju izdeldēšanas taktiku.  

“Cik ilgi vēl?”:
– Poļu—zviedru karš (1600—1629) un desmitiem tūkstošu karojošo armiju liekēžu un laupītāju uz zemnieku kakla;
– Trīsdesmitgadu karš (1618—1648) – kristīgās ticības novirzienu - katolicisma un protestantisma ārprāta kulminācija, kas saplūda ar kārtējo bijušās Livonijas zemju pārdali un pārklājās ar raganu prāvu masu psihozi;

Cik ilgi vēl?:
– Lielais Ziemeļu karš (1700-1721), kad Krievijas cariste iebruka Zviedrijas karalistes Vidzemē Šeremetjeva vadībā pielietojot "izdedzinātās zemes taktiku" un trimdā aizvedot visus Valkas un Alūksnes pilsoņus:
– Lielais mēris (1709 - 1711), kas, kā vainagojums visu šo karu atstātajam postam, nāca kopā ar badu, ciešanām un nāvi, izmērdējot ap 230 000 iedzīvotāju (tik cik tagad no COVID - 19 vīrusa visā pasaulē), no kuriem lielākais skaits attiecināms uz latviešiem. Daudzi sabruka, uzdrošinājās vairs nepildīt nodevas un negāja klaušās, jo tāpat būšot jāmirst.

Lieki teikt, ka pēc kariem un mēriem sekoja arī paputējušo vācu muižnieku centieni atgūt savus zaudējumus, vēl vairāk ekspluatējot sev pakļautos zemniekus, tā padziļinot dzimtzemnieku verdzību un, pat daudzviet, brīvzemniekiem atņemot viņu tiesības. Kad zviedru laikos Vidzemē muižnieku “brīvības”  tika ierobežotas, arī valstiskojot to zemes Zviedrijas kronim par labu, tad tie nodevīgi atdevās Krievijai, kas, iekarojot Vidzemi, to privilēģijas žēlīgi paturēja spēkā.

Tā šī internacionālā okupāciju konglomerāta dzimtbūtnieciskā pārvaldība turpinājās Baltijā līdz 19. gadsimta vidum, kad tā zaudēja saimniecisko izdevīgumu un konkurētspēju, attīstoties industriālajai revolūcijai pasaulē. Tad varēja sekot piesmejoša brīvlaišana ar putna brīvību bez zemes. Ja izdevās pie tās tikt, tā vēl bija jāizpērk ar pašu aplaupītāju aizdotu naudu, bet, ja nespēja to laicīgi atdot, tad tika zaudēts pilnīgi viss, nokļūstot muižu vai pilsētas kalpu un algādžu lomā.

Kā lai prātā patstāvīgi nevirmo jautājums – “cik ilgi vēl?”.

Tomēr, par spīti visiem apstākļiem un izdzīvošanas kompromisiem, brīvības gara stīgas ir caurvijušas gadsimtus, kā liecība tam, ka gara brīvību var saglabāt pakļautībā, un dzimst jaunlatviešu kustība, kā nākamās valsts pamats un pārvaldības pieredze veidojas latviešu biedrības, atdzimst tradīcijas, pašcieņas un goda stāja. Kā tautas identitātes apliecinājums attīstās latviskā Dziesmusvētku tradīcija, kuras būtību zīmīgi raksturo Matīsa Kaudzītes atmiņas: “Ko lai jums pārvedu no Rīgas? jautājuši svētku dalībnieki mājās palicējiem: Nevedat, bērni, cita nekā, kā vien to pašu, pēc kā tik daudz esat staigājuši, brizdami gan lietū, gan slapjdraņķī, gan dziļā sniegā, gan bargā aukstumā, gan pavasara laikā – tautas slavu un godu.”

Var visādi manipulēt ar  verdzības jēdziena izpratni dažādos laikos, bet nevar noliegt latviešu tautas vēsturē 700 gadu pakļautību svešām varām. 700 gadu verdzību noteikti nevar attiecināt uz tiem, kas spēja garā un godā vienmēr palikt brīvi un tīri, bet verdzība turpinās tiem, kas nespēj okupantu vītos pakļautības valgus saraut arī pēc valstiskās neatkarības iegūšanas un atgūšanas.

Un tad, pašsaprotami, nāk 1905. gads, kad izlaužas sen gruzdošā, jau Paula Einhorna un Garlība Merķeļa paredzētā situācija - ja latvieši izkļūs no pakļautības un tiks pie izglītības, savas tautas un zemes patiesās vēstures zināšanām, vadzis lūzīs. Nodeg 147 muižas kā atbilde gadsimtos pieciestajam pazemojumam – “ilgāk vairs nē!”, kam seko kazaku soda ekspedīcijas un krīt labākie no latvju dēliem un meitām.

“Ilgāk vairs nē”! – deg latviešu strēlnieku sirdis, ejot aizstāvēt savas zemes robežas gan uz rietumiem, gan uz austrumiem, izkarojot sev savu pašu veidotu valsti Latviju.

“Vairs nē!” – kvēlo leģionāru sirdīs baigā gada atmiņas un, kaut ar svešiem ieročiem rokās, nezūd cerības nosargāt savu zemi, cerot uz vēstures likteņa labvēlīgu pagriezienu tāpat, kā nacionālajiem partizāniem Latvijas mežos vēl ilgi pēc kārtējās okupācijas. Vēsture tomēr nav labvēlīga, un daudzi tēvi un mātes spiesti atkal uzdot šo jautājumu sarkanā terora Sibīrijas vergu nometnēs – “cik ilgi vēl?”.

Neskatoties uz visu šo “svēto impēriju” “izredzēto” un “brālīgo” lielvaru un no tām sludināto un saņemto -ismu “svētību”, no paaudzes paaudzē tiek iznesta tūkstošos dainu saglabātā tautas tikumiskā satversme, pierādot gara brīvības nepakļaujamību. Tā ļāva saglabāt tautas izdzīvošanas spēju, vienotību, savu patību un savu godu.

Neiet runa par mazohistisku apstākļu pārciešanu, gaudulīgu un pakļāvīgu cietēju lomas pieņemšanu vai bezgalīgos kompromisos pazaudētu dvēseļu locīšanos, bet sīkstu izdzīvošanas spēku, kam saknes senā dzīvesziņas pašapziņā "man pašam(i) stipri vārdi" un zemes saimnieka apziņā par spīti visiem apstākļiem “man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Raksta sākumā minētās dainas doma uztverama ne tikai fiziskā, bet arī garīgas nomiršanas nozīmē. Tajā ietvertā laika dimensija ir garīgās patības saglabāšanas jautājums. Izzūdot vienojošai gara saiknei ģimenē un, plašākā nozīmē, tautā, tiek pazaudēta esības jēga, jēga, ko nenosaka kāds no ārpuses, bet mēs paši sev – kas ir mūsu tautas patības mēraukla un cik ilgi vēl esam gatavi būt latvieši?

Vai kaut kas var būt par ilgu šī mērķa vārdā? Vai vīrusi, kas sagrauž miesu, nav, salīdzinoši, sīkums pret svešu reliģiju un ideoloģiju programmatiskiem vīrusiem, kas gadsimtos grauzuši latviskā gara saknes, vīrusi, kas sagriezuši tautas garu gabalu gabalos un daudzus izmētājuši pa pasauli, iznīcinot māju sajūtu un piederību vienotai zemei, vienotai tautai un vienotām latviskām vērtībām?

Sīksta un noturīga pārliecība par savām vērtībām, augstāku  mērķu vārdā, ir ļāvusi un ļaus arī turpmāk mums kopā pārdzīvot visas nedienas. Ieskatoties savas dzimtas vēsturē, katrs atradīs pierādījumus savu vecomāšu un vectēvu gara spēkam likteņa pavērsienu priekšā, ko, veļu vakaros atceroties, kā dzimtas pieredzi, ar cieņu nodot nākamajām paaudzēm. Nākotne ir jauno paaudžu rokās, bet atkarīga no mūsu šodienas rīcības un atbildības izpratnes par mūsu kopējām mājām. Atgriešanās pie ģimenes ir atgriešanās mājās, mājās, kuras vispirms ir garīgās mājas - pašu noteikta dzīvesziņa, kas liek justies kā vienotai saimei, uzņemties atbildību par līdzcilvēkiem.

Latviskajā dzīvesziņā šis ir gadskārtas cikla Ūsiņa laiks, dabas un pasaules rita atdzimšanas laiks. Tas ir atskārsmes laiks par mūžīgas atjaunošanās iespējamību, ja esi saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tautu, un, pats par sevi saprotams, ar Dabas mātes pasauli.

Kad agrā rītā saskatīsi Ūsiņa zirgus pie Saulītes nama durvīm Māras galda galiņā, tad būsi zinošs, ka tie ieausti mātes sagšā, nāk pa Piena ceļu, kas, kā mūžīgs dvēseļu ceļš paaudžu paaudzēs, Tevi atkal ved uz tēva mājām.  

Akmentiņa vīriņš jāja

Sudrabiņa zirdziņâ,
Kokiem lapas skaitidams,
Augumiņus mēridams.

Lai gaiši Ūsiņi un ražīga vasara!

Virs galvas mūžīgs piena ceļš
https://www.youtube.com/watch?v=cL92Jao3VrA
Mūzikas autors - Imants Kalniņš Vārdu autors - Viktors Kalniņš Virsdiriģents - Mārtiņš Klišāns

Andrejs Broks
Latvijas Dievturu sadraudze