Godi

Par latviskiem godiem.
Jānis Kušķis

Par vēlmēm rīkot godus rakstīt >>> vilksjanis@inbox.lv

Dzimta ir tradicionālās sabiedrības pamats. Tai pieder gan tie, kas ir starp dzīvajiem, gan tie, kas jau ir aizgājuši Viņsaulē. Godos dzimtas trīs un pat četru paaudžu dzīvie satiekas, priecājas par katru jaunu ģimeni, par dzimtas pieaugumu un atvadās no aizgājējiem. Apliecina savu piederību dzimtai un tautai, saites ar dzīvajiem un mirušajiem, cik vien tālu dzimtas atmiņa sniedzas.
 Dzimtas labklājība nav iedomājama bez dzimtai piederīgo savstarpējā atbalsta. Tāpēc cilvēka mūža godu svinēšanā ir vienlaicīgi reliģisks un sabiedriski tiesisks motīvs, kas mudina stiprināt dzimtas saites, kopt tikumu (sekot sociāli atbildīga cilvēka uzvedības modelim).
 Godu norisēs izpaužas dzimtas rūpes un atbildība par katru atsevišķu tās locekli. Cienījamākie dzimtas ļaudis tiek aicināti sevišķu uzdevumu izpildīšanai svinību norisē. Uzaicinājumu piedalīties uzskata par pienākumu un pagodinājumu vienlaicīgi. Galvenie mūža godi ir kūmības (krustabas), vedības (kāzas) un bedības. 


Visu latvisko godu norises ir saistītas ar rituālām darbībām.
Dievturi vārdu rituāls saista, pirmkārt, ar sevišķiem cilvēka mūža notikumiem, tādiem kā dzimšana, kāzas, aiziešana viņsaulē.
No šāda skatu punkta raugoties, var teikt, ka rituāls ir latviešu kultūrā vēsturiski izveidojusies simboliskās uzvedības kārtība. Tā mērķis- radīt apstākļus veiksmīgai notikuma norisei, dodot dalībniekiem atbilstošo noskaņu un tikumisko paraugu.

 
Katram rituālam ir atbilstoša kārtība, dziesmas, arī dejas. Saskaņā ar latvisko dzīvesziņu, dzimtai piederošs cilvēks mūža laikā periodiski „pārdzimst” jaunā sociālajā statusā: zīdainis kļūst par pilnvērtīgu, dzimtai piederošu cilvēcisku būtni, kad viņš ir dabūjis vārdu un aizgādņus Šaj- un Viņsaulē; ar bērnu sāk rēķināties kā ar patstāvīgu dzimtas locekli pēc atšķirībām (bērna nošķiršana no mātes krūts), kad tam pirmoreiz tiek autas kājas; jauneklis kļūst par pieaugušo, ja viņš ar darbiem ir apliecinājis tiesības apjozt sevi ar jostu un likt galvā cepuri; vedību norisēs vīrietis un sieviete apliecina gatavību kļūt par vīru un sievu, radīt bērnus; cilvēks, kurš ar godu nodzīvojis savu mūžu, tiek iecelts dzimtas senču-aizgādņu pulkā. Katra no šīm pāriešanām jaunajā statusā pēc attiecīga rituāla veikšanas ir neatgriezeniska, godpilna un paredz, ka arī jaunajā godā tikušais rīkosies dzimtas labā. 
Tāpēc latvisko godu norisēs, pat bedībās, svinīgais noskaņojums mijās ar prieku par cilvēka mūža veikumu un pāriešanu citā statusā.
Godos, īpaši tādos kā vedības, var tikt veikti vairāki secīgi sakārtoti rituāli, tādi kā Derības, Līdzināšana, Mārtošana un citi.


Apzinoties godu nozīmi latviskās kultūras kopšanas jomā mūsdienu Latvijā, LDS sniedz konsultācijas gribētājiem tos rīkot un arī piedalās godiem atbilstošu rituālu veikšanā . Godu rīkotāju piederība Dievturu sadraudzei  nav obligāta. Pirms godu rīkošanas ir jāsazinās ar kādu no LDS ziņu lapā http://dievturi.blogspot.com/ minētajiem LDS saimju vadītājiem vai ar Jāni Kušķi, atsūtot vēstuli uz e-pastu: vilksjanis@inbox.lv ; jāsatiekas, lai izrunātu vēlmes, un, kad tiek apliecināta piekrišana, jāsāk gatavošanās.


2 komentāri:

  1. LAbs darbs, labi viss sameklēts, 10!

    AtbildētDzēst
  2. Man ar beidzot pieleca,sirds atveeraas.
    Kam gan vajadziigas svesas ticiibas ,ja ir pasu ,visslabaakaa , Dieva,dabas,redzeejuma viss gudraakaa.Dievturiiba ir tiirradnis .
    Paldies Dievinam. Laimiiti muusu tautai.Gariigu atdzimsanu.

    AtbildētDzēst